Vēstule mīļajai vecmāmiņai

Apmēram šādi sākās manas iknedēļas vēstules vecmāmiņai, kuras parasti izrotāju ar skaisti uzzīmētām puķītēm, sirsniņām, saulītēm vai klāt pielikta zīmējuma, kurus vecmāmiņa glabā vēl pat šodien. Dažkārt, kad aizbraucu pie vecmāmiņas, pārlasu visas vēstulītes un zīmējumus un pārņem sajūta, ka atgriežos bērnībā.
Atceroties bērnību, atmiņas nav no tām labākajām, pat nezinu, kāpēc, laikam tādēļ, ka biju tāds kluss un kautrīgs bērns un ģimenē pati jaunākā, tādēļ vecākajiem bērniem ar tādu sīko nebija interesanti kopīgi spēlēties. Nācās iztēloties, ka mani draugi ir lelles un citas mantiņas, bet tik ļoti gribējās kādu ar ko parunāties, padalīties, kopīgi paspēlēties. Mammu un tēti arī nez kāpēc maz atceros no bērnības dienām, lai gan visi bijām mīlēti bērni, bet tomēr uzmanības man kaut kā ļoti pietrūka...
 Visgaišākās un jaukākās atmiņas ir atmiņas no bērnības vasarām, jo tās vienmēr pavadīju pie savas vismīļākās vecmāmiņas. Vecmāmiņu ļoti mīlēju un stāstīju viņai pilnīgi visu, viņa man bija kā mamma, kuras man tik ļoti pietrūka, kā labākā draudzene, kurai varēju uzticēt visu. Stāstīju pat par to, ka mani kāds apbēdinājis vai ka iepaticies kāds puisis no kaimiņu mājas, un tad vecmāmiņa man vienmēr stipri juta līdzi, ja biju bēdīga vai deva padomus, kad vienkārši padalījos un bieži stāstīja, ka pašai bērnībā arī dažādas līdzīgas situācijas gadījušās :)

Šad tad iztēlojos, ka spainītī ir zelta zivtiņa, kurai lūdzu, lai varu palikt pie vecmāmiņas pavisam.

Pēc šādām sarunām vienmēr jutos tik labi un samīļoju vecmāmiņu, un šad tad no priekiem pat lēkāju pa gultu, ka mani kāds tomēr saprot un uzklausa. Gandrīz katru vakaru pirms miega es vecmāmiņai stāstīju pašsacerētas pasaciņas, un vecmāmiņa uzmanīgi klausījās un es ik pēc pāris minūtēm jautāju: "Vecmāmiņ, tu klausies, tu neguli?" Vecmāmiņa vienmēr ar jau miegainu balsi atbildēja:"Jā, jā, bērniņ, es klausos." Bieži kopā dziedājām latviešu dziesmas un dejojām abas līdzi. Vecmāmiņa bija ļoti aktīva, pat kopā ar mani iesaistījās dažādās spēlēs, īpaši viņai patika spēlēt domino vai dažādas vārdu minamās spēles:) Ravēt dārzu gan man nepatika, labāk tad jau lasīju kolorādo vaboles no kartupeļu lakstiem vai nesu ūdeni no dīķa, lai aplaistītu gurķus, jo bieži spainītī sanāca iesmelt mazu vardīti vai zivtiņu, ar kuru pēc tam spēlējos līdz pat vakaram :D Šad tad iztēlojos, ka spainītī ir zelta zivtiņa, kurai lūdzu, lai varu palikt pie vecmāmiņas pavisam. Protams, bija arī daudz draugu. Laukos bērni bija daudz draudzīgāki, nekā pilsētā, kurā dzīvoju. Tik ļoti gribējās dzīvot pie vecmāmiņas pavisam, un vienmēr raudājām gan es, gan vecmāmiņa, kad vasara beidzās un man no Bauskas nācās braukt atpaķaļ uz Rīgu, jo taču sākās skola un mammu ar tēti un pārējos taču arī gribās beidzot satikt :)

Šodien pat būs jāiepriecina ar zvanu, bet varbūt aizsūtīt īstu vēstuli ar zīmējumu un fotogrāfijām, kā bērnībā...?

Rakstot šīs atmiņas par mīļo vecāmiņu pat asaras sariesās... Laikam saprotu, ka esmu par viņu mazliet piemirsusi, paliek kauns un sāp sirsniņa, ka par maz pievēršu viņai uzmanību tagad, kad esmu izaugusi un ir tik daudz pienākumu, ka par mīļo vecmāmiņu ir mazliet piemirsies... Pat nezinu, kāpēc rakstīju pagātnes formā, jo mīļā vecmāmiņa taču vēl joprojām dzīvo skaistajā pilsētā Bauska un apkopj savu skaisto dārzu un bieži mūs apciemo.
Paldies šai vēstulei par iespēju saprast, cik skaista tomēr bija mana bērnība pateicoties viņai un cik ļoti man mīļās vecmāmiņas pietrūkst...
Šodien pat būs jāiepriecina ar zvanu, bet varbūt aizsūtīt īstu vēstuli ar zīmējumu un fotogrāfijām, kā bērnībā...?=)