Mūsu bagātā ome - mūs 8 praktiski izaudzināja viena

  Bērnudārzā negājām, līdz ar to visu laiku pavadījām ārā spēlējoties - ziemu, vasaru. Nodarbes bija dažādas, futbols, paslēpes, kāpelēšana pa kokiem, bunkuru celšana. Kā sods gan bija - kaktā stāvēšana, atceros, ka vienam brālim aizmirsa pateikt, lai iziet no kakta, un viņš tur aizmiga.

Es nezinu kā mūs mamma audzināja, tikai zinu vienu, pēc rezultāta var redzēt. Daudzbērnu ģimenēs raksturīga īpašība ir patstāvība. Jo šobrīd esam izauguši lieli, apguvuši dažādas profesijas: lietvedības sekretāru, celtnieku, galdnieku, policistu, skolotāju, medicīnu. Katrs ir izveidojis savu ģimeni un apmetušies dažādās pilsētās: Madonā, Cēsīs, Jelgavā, Rīgā, Daugavpilī, bet tas neliedz mums satikties, vairākas reizes gadā mēs barucam pie omes, kā arī viens pie otra. Draudzība tā ir vēl viena viena īpašība mūsu lielajā ģimenē. Esam lieli dancotāji, gandrīz visi skolas laikā dejojām latviešu tautu dejas, un šobrīd arī daži vēl turpina dejot, bet nu jau citās pilsētās, savās dzīvesvietas pilsētās.

Es saku paldies savai māmiņai par viņas ieguldījumu. To visu viņa paveica viena, jo tētis mums nomira, kad bijām maziņi. Šobrīd mēs māmiņu saucam par omi, un nevis par omīti, jo viņa mums ir stingra. Domāju tāda arī bija pret saviem bērniem un tagad arī pret mazbērniem. Nu, protams, neizpaliek arī bez nelielas lutināšanas. Es tagad varu spriest par sevi, esmu arī stingra mamma, atliek atlaist grožus, viss, tad visi pieci bebuļi sāk kāpt uz galvas. Ja mūsu ģimene sākotnēji sastāvēja no 10 cilvēkiem, tad tagad kopā ar visām otram pusītēm un mazbērniem esam 28 cilvēki. Mazbērni vien ir 15. Un vasarā vēl viens mazbērns nāks pasaulē. Es esmu lepna, ka man ir tik kupla ģimene. Es esmu bagāta, ka man ir tik kupla ģimene, jo šo bagātību neviens nevar ne atņemt, ne nozagt.