Manas mīļās — mamma un vecmāmiņa, kura stāstīja par seksu

Ņukuris bija stingra, kārtīga un paskarba mamma, kas pati no bērnu dienām nebija izjutusi mīļumu, jo pāris gadu veca kļuva par bārenīti un ļaunās pamātes audzināšanu bija izjutusi pēc pilnas programmas, un man no viņas vienmēr bija mazliet bail. Vecāmāte jeb Māte bija gandrīz neredzīga, no bagātu lauku māju saimnieces kļuvusi par sanitāri slimnīcā, piedzīvojusi 2 dēlu nāvi, bēgļu gaitas, uzticīgi 15 gadus gaidījusi un sagaidījusi no Vorkutas lēģera pārrodamies izsūtīto vīru un, izejot cauri visām šausmām, saglabāja gaiši labestīgu skatu uz visiem notikumiem un visiem cilvēkiem, kā arī bija izcili dzīvesgudra sieviete.

Vecaimammai es ar lielu prieku stāstīju par savām smilšukastes spēlēm, bērnišķīgām fantāziju pasaulēm un vēlāk par brūtgāniem, kas nāca komplektā ar visāda veida sirdssāpēm un citām atklāsmēm.

Būdamas tik dažādas savās izpausmēs un dzīves pieredzēs, viņas tomēr roku rokā noņēmās ar manu audzināšanu, kā rezultātā es piedzīvoju ļoti aprūpēta bērna bērnību, kas tomēr izjūtu gammā bija visām krāsām, melno ieskaitot, svētīta. Vecāmāte mani sauca par dūjiņu, mamma — visbiežāk par meiteni. Vecaimammai es ar lielu prieku stāstīju par savām smilšukastes spēlēm, bērnišķīgām fantāziju pasaulēm un vēlāk par brūtgāniem, kas nāca komplektā ar visāda veida sirdssāpēm un citām atklāsmēm. Viņa mani ar labestību un sapratni uzklausīja un dalījās savā pieredzē. (Kad mamma nejauši dzirdēja, ka vecāmamma man atklāja — "kad mani brūtgāns tā pa īstam pirmo reizi bučoja, es nevarēju saprast, kas šim par sprunguli biksēs, bet tu, dūjiņ, ar nebrīnies, tā ar vīrišķiem notiek" — viņa bija tik dusmīga, ka abām ar vecomammu notika skaļa diskusija par to, cik tālu intīmi stāsti ir arī pedagoģiski stāsti). Mammu es ar satraukumu sagaidīju no darba, jo viņa vienmēr novērtēja, kā biju iztīrījusi māju un izpildījusi uzdotos mājasdarbus. Ja viss bija kārtībā, arī mamma bija laipna, un es biju priecīga. Bet kaut kā sirsnīgas sarunas, kā ar vecomammu, mums nevedās.

kad mani brūtgāns tā pa īstam pirmo reizi bučoja, es nevarēju saprast, kas šim par sprunguli biksēs, bet tu, dūjiņ, ar nebrīnies, tā ar vīrišķiem notiek

Un laikam to juta mamma, un laikam tas viņai mazliet sāpēja. Man arī, starp citu. Bet mamma man matos vienmēr sēja visskaistākās lentas, uztraucās katrreiz, kad aizkavējos skolā vai ciemos pie draudzenes, aukstos un tumšos ziemas rītos pavadīja uz skolu, zināja, kas man vislabāk garšo un to arī gatavoja. Ar tagadējo prātu saprotu — pati nekad neizjutusi māmiņas mīļuma ārišķīgās izpausmes, viņa tās nemācēja man dot. Bet tad, nemanot un pamazām, situācija mainījās. Es pati kļuvu māte un mamma ar gadiem kļuva atvērtāka mīļumam. Tagad manai sirmajai mammiņai ir jau 85 gadi, bet es viņai esmu mīļā meitiņa. Tagad, kad aizbraucu pie mammas, viņas siltās, vecuma savilktās rociņas vienmēr noglauda manus vaigus un matus. Un vienmēr viņa kaut ko garšīgu ir pataupījusi tieši man. Tagad mēs sazvanāmies katru vakaru, un mūsu sarunas, ikdienišķas un vienkāršas, ir maiguma pilnas. Katru vakaru viņa grib zināt, kā šajā dienā gājis man, manam vīram, maniem bērniem un tagad arī pašam jaunākajam mūsu dzimtas pārstāvim — manas meitas dēliņam, mammas mazmazdēliņam. Un katras sarunas beigās es vienmēr domās palūdzu Dievam — dod man, Dievs, šīs sarunas vēl gadiņus uz priekšu. Tik ļoti es gribu ticēt, ka šo manu lūgšanu Dieviņš dzird un ir akceptējis. Jo, mammai blakus esot, es jūtos vienmēr maza, mīlēta meitene. Tajā brīdī kaut kā aizmirstas, ka pati jau esmu vecmāmiņa. Bet pie savas vecāsmammas ar puķu pušķi es aizbraucu katru mēnesi, apsēžos uz soliņa un aprunājos no sirds. Ceru, ka no mākoņmaliņas viņa to redz un dzird. Paldies par visu, manas abas mīļās.     

Iesūtījusi: Sandra Krēķe, konkursa "Sirdsstāsti par mammām" dalībniece

Uzraksti skaistu stāstu savai mammai arī tu!