Sirdsstāsts par mammu, kura cīnās par spīti ļaunai slimībai
"Biju maza, gāju tikai 4. klasē, kad palīdzēju pavisam nevarīgajai mātei tikt lejā no 2. stāva uz pirmo, lai ar ratiņkrēslu aizstumtu pie ārsta uz ikdienas sistēmu, kura tajā laikā mammai bija glābiņš," portālam mammamuntetiem.lv raksta lasītāja Eva.
Savu bērnību pavadīju, uztraucoties un rūpējoties par savu mammu. Diemžēl manai mammai ir audzējs, kurš, gadiem ejot, pasliktina veselības stāvokli.
Biju maza, gāju tikai 4. klasē, kad palīdzēju pavisam nevarīgajai mātei tikt lejā no 2. stāva uz pirmo, lai ar ratiņkrēslu aizstumtu pie ārsta uz ikdienas sistēmu, kura tajā laikā mammai bija glābiņš. Skola man izpalika – tā bija otrajā vietā, jo baidījos, ka pazaudēšu mammu. Kad man palika 14 gadi, mammas veselība uzlabojās.
Mammai uzradās pielūdzējs, kurš būtu bijis gatavs palīdzēt, ja būtu vajadzība. Bet pagāja gads un izrādījās, ka cilvēks nemaz nav tik labs; viņš apkrāpa mammu – atņēma visu naudu, kuru mamma bija ieguvusi, pārdodot dzīvokli un pārvācoties pie viņa. Pazemoja mammu un beigu beigās vēl fiziski izdarījās pa savam prātam...
Gāju tikai 4. klasē, kad palīdzēju pavisam nevarīgajai mātei tikt lejā no 2. stāva uz pirmo, lai ar ratiņkrēslu aizstumtu pie ārsta uz ikdienas sistēmu, kura tajā laikā mammai bija glābiņš. Skola man izpalika – tā bija otrajā vietā, jo baidījos, ka pazaudēšu mammu.
Par spīti visam, kas notika, mēs tikām prom – mamma atsāka dzīvot nu jau citā pilsētā. Bet tas viņai nebija šķērslis – viņa gāja un cīnījās par sevi un mums – saviem bērniem. Vienīgais iztikas avots bija un joprojām ir invaliditātes pensija.
Tagad, kad mamma ir jau pusi dzīves nodzīvojusi un kad man pašai ir jau savs bērns uz rokām, saprotu, kāpēc mamma gāja, kāpēc cīnījās, kāpēc nepadevās! Esmu par to pateicīga un lepna, jo mana mamma ir cīnītāja. Pat šobrīd, kad slimība progresē – mamma nepadodas un cīnās gan par savu bērnu laimi, gan nu jau par mazbērnu laimi!
Iesūtījusi Eve Guna Soopa
Uzraksti skaistu stāstu savai mammai arī tu!