Patiess stāsts, kā mammas dzīvesbiedrene manipulēja ar meitām

Sākums

Viss sākās, kad man bija 12 gadu… Biju bērns ar uzvedības problēmām, neklausīju ne vecākus, ne skolā skolotājus. Varu teikt, ka bērnībā biju tik nekaunīgs bērns, cik vien tas ir iespējams. Vecāki, protams, ar mani galā netika… Nezināja, ko ar mani darīt un kur mani bāzt. No parastās skolas tiku izsviesta par sliktu uzvedību un sliktām sekmēm. Atļaušos pieminēt, ka mani vecāki nekad nav bijuši tik ieinteresēti, lai kaut mazliet aizdomātos, kāpēc es uzvedos tā un ne savādāk!  Tiku ievietota internātā… Ar to sākās manas dzīves murgs! Mēģināju apslāpēt savas ilgas pēc ģimenes, sapņojot acīm vaļā. Bērnībā daudzās filmās redzēju, kā labus bērnus no sliktām ģimenēm adoptē, redzēju, kā super mīļa sieviete kļūst par mammu bērniņam, kurš visu mūžu par  tādu mammu ir sapņojis, kā vakaros meitiņa kopā ar mammu mīļi ieritinās zem sedziņas cieši, cieši apskaujas un aizmieg...  Tieši to es centos izsapņot, iejutos filmās. Sapņoju ik mirkli un visur – tualetē, stundu laikā, aizmiegot… Tā man kļuva kā realitāte, tik īsta un patiesa, ka katru reizi nobirdināju skumju pilnu asariņu, jo labi apzinājos, ka mans šis sapnis nekad nepiepildīsies. Tas vienkārši nav iespējams.

Atgriešanās mājās

Divus gadus nomācījos internātā 100 km attālumā prom no mājām. No mājām, kurās mita mana vienīgā ģimene – tētis, mamma un jaunākā māsiņa. Šo divu gadu laikā mans glābiņš bija šie sapņi… Pēc diviem gadiem mamma mani izņēma no internāta, jo saprata, ka es vairs nevaru, un cerēja, ka internāts ir mani pārmācījis. Mājās, protams, nebija īpaši laba atmosfēra, tētis sāka dzert. Un dzērumā uzvesties neadekvāti, piemēram, mētāt mantas pa gaisu… Tad jau vēl es nezināju īsto iemeslu, kāpēc… Mamma tajā pat laikā bieži nenakšņoja mājās, atstāja mūs pa nakti vai nu ar tēti, vai ar vecomāti, aizbildinoties, ka paliek pa nakti pie ģimenes draudzenes. Pagāja kāds laiks. Kad man bija 14, tētis aizbrauca dzīvot uz savu lauku māju. Un tad arī visas kārtis tika liktas galdā. Es tiku iepazīstināta ar pilnīgi nepazīstamu sievieti. Turpmāk  tekstā Lailu. Teicās mammas sena darba kolēģe. Tā nu Laila sāka pavadīt laiku kopā ar mani, māsu un mammu, bieži vien nakšņoja pie mums, kopā braucām izklaidēties, peldēties. Šķita jauks cilvēks.

Saņēmos un uzrakstīju viņai īsziņu ar vārdiem, ka viņa ir ļoti jauks cilvēks, īstenībā jaukākais kādu pazīstu, ka esmu viņu paspējusi iemīlēt, vēlētos, lai viņa ir mana mamma…

Negaidītā ziņa

Ar tēti kontaktējāmies pa telefonu, un tad nu vienā tādā telefona sarunā tētis man pateica negaidīto ziņu. Laila ir nepareizi orientēta (lesbiete), un viņas ar Dagmāru izrādās ir mīļākās.. Šoka stāvoklis… Sāku histēriski smieties, sākumā neticēju, bet tad arī mamma pati to apstiprināja. Izrādījās, ka mamma ar Lailu jau bija pazīstamas 18 gadus. Laila bija iemīlējusies mammā jau tad – pirms 18 gadiem… Tikai mana mamma tajā laikā mīlēja manu tēti, kurš par Lailas mīlestību uzzināja un patrieca Lailu no savām mājām (tolaik Laila mēdza bieži piestaigāt uz mammas un tēta kopīgo dzīves vietu). Nu abas mīlētājas atkal bija tikušās un izlēmušas sākt dzīvot kopā… Tēta mantas tika izvāktas, un to vietā uzradās Lailas mantas… Ar esošo situāciju biju samierinājusies, man nav aizspriedumu par savādāk orientētajiem, un toreiz vēl Laila man likās jauks cilvēks… Māsai, kurai toreiz bija 10 gadu, Laila nepatika. Viņa uzskatīja, ka Laila ir izjaukusi mūsu ģimeni. Māsa skuma pēc tēta… Es kaut kā skumjas neizjutu, iespējams tāpēc, ka Laila man aizstāja tēvu! Ar Lailu sapratāmies, kopīgi remontējām mūsu dzīvokli, kopīgi spēlējām datorspēles, skatījāmies filmas un darījām citas jaukas lietas. Šāda kopā būšana lika man nonākt pie slēdziena, ka mans karsti lolotais sapnis sāk piepildīties – biju Lailu iemīlējusi kā mammu un no visas sirds vēlējos, lai viņa pret mani izjūt mātes mīlestību…

Lieliskās attiecības

Saņēmos un uzrakstīju viņai īsziņu ar vārdiem, ka viņa ir ļoti jauks cilvēks, īstenībā jaukākais kādu pazīstu, ka esmu viņu paspējusi iemīlēt, vēlētos, lai viņa ir mana mamma… Uz īsziņu Laila man atbildēja tik pat mīļi – arī viņa ir paspējusi mani iemīļot, un arī viņa labprāt gribētu tādu meitu kā es. Kādu laiku sarakstījāmies ar sms, jo apkārtējie par mūsu attiecībām neko nenojauta. Pavadījām kopā daudz laika sarunās par dzīvi, dzīves jēgu un notikumiem mūsu dzīvēs… Vienmēr biju gribējusi tā no sirds, nežēlojot laiku, izrunāties ar kādu pieaugušo, tādēļ šīs sarunas man pārvērtās par dzīves jēgu – nespēju un negribēju bez tām. Sarunu laikā no Lailas uzzināju tādas lietas, ko nezināja pat mana mamma. Ar laiku no īsziņām pārgājām uz vēstulītēm. Rakstījām vēstulītēs savas domas, jūtas un slēpām citiem nepieejamā vietā. Arī šīs vēstulītes mani darīja atkarīgu. No rīta, aizejot uz skolu, atstāju Lailai vēstulīti, un vakarā vēja ātrumā traucos uz mājām, lai ieslēgtos tualetē un lasītu Lailas atstāto vēstulīti. Tā nu bija savākušās kādas 4 vēstulītes, taču pienāca diena, kad traucos mājās no skolas, bet neatradu vēstulīti ierastajā vietā. Pārdzīvoju, nesapratu, kāpēc… Kad jautāju Lailai viņa man atbildēja, ka viņai neesot laika vairs man rakstīt.

Mamma raudāja, Laila lamājās vārdiem, kādus no pieauguša cilvēka dzirdējusi nebiju…  Viens no strīdiem bija manis dēļ.

Strīdi

Pa to starpu mamma ar Lailu bieži strīdējās. Strīdus varēja lieliski dzirdēt, katru vārdu katru zilbi. Mamma raudāja, Laila lamājās vārdiem, kādus no pieauguša cilvēka dzirdējusi nebiju…  Viens no strīdiem bija manis dēļ. Mammai nepatika, ka Laila pavada laiku kopā ar mani, jo uzskatīja, ka  Laila ir viņa privātīpašums, ka viss brīvais laiks ir jāpavada tikai un vienīgi Lailai kopā ar mammu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Laila no manis atsvešinājās, bet es to nespēju izprast vēl līdz šodienai… Kā var noliegt, ja mīl… Ja mīl, tad piedod, saprot, izanalizē, nevis atsakās. Atsakoties cilvēks pierāda, ka vārds mīlestība viņam ir falšs. Mamma ar Lailu turpināja strīdēties. Es raudāju, naktīs negulēju, klausījos viņu lamas, mēģināju viņas samierināt. Baidījos, ka Laila mūs pametīs, kaut gan Laila bija rakstījusi šādus skaistus vārdus: „Nebēdā, ja es aiziešu, ņemšu Tevi līdzi”. Un es tam ticēju, uz to paļāvos… Un, ja godīgi, bija reizes, kad tiešām vēlējos aizbraukt ar Lailu tālu prom no tiem mūžīgajiem kašķiem un neapmierinātās mammas!

Nesaskaņas ar mammu

Ar draugu pirmo reizi  mūžā piedzēros, izdzēru vienu aliņu. Protams, mājās atnācu pilnīgā bezfilmā… Mamma mani vilkšus ievilka pa dzīvokļa durvīm. Es raudāju, tajā brīdī man nāca ārā viss, kas bija sakrājies uz sirsniņas… Laila glaudīja manu galvu, mēģinādama mani iemidzināt. Taču man palika slikti un sanāca Lailu apvemt. Vēl trīs gadus tas tika man atgādināts, kā atbilde uz manu jautājumu Lailai, kāpēc viņa vairs pret mani nav tāda, kā agrāk?  Ar māsu viss bija nokārtojies, kā saka – no naida līdz mīlestībai viens solis. Visa ģimene, patstāvīgi runājot ar māsu, panāca vairāk kā vēlējās – māsa ņēma piemēru no manis un arī deva Lailai zināmu, ka mīl viņu kā mammu. Tās bija šausmas! Nekad neesmu noliegusi savu māti kā cilvēku, viņa nav ideāla māte. Un vēl šobrīd īsti nespēju viņu uzskatīt par savu māti, vienkārši nav to jūtu ne man ne viņai… Bet kā labu draugu, kā cilvēku, kurš man ir devis dzīvību, mīlējis, kā nu mācējis un rūpējies par mani, kā nu mācējis, es viņu mīlu… Bet māsa mammu vispār noliedza, ignorēja, apsaukāja tiem pašiem vārdiem, kādi tika sadzirdēti no Lailas. Māsa rakstīja īsziņas Lailai ar atzīšanos mīlestībā.  Un kā Jūs domājat, kāda bija Lailas reakcija?  Ar māsu Laila nerunāja dienām ilgi, nosauca bērnu visdrausmīgākajos vārdos, sākot ar necilvēku un beidzot  ar m….a un k…e.

Māsu attiecības

Toreiz mani tas iepriecināja, jo māsa bija mana konkurente cīņā par Lailas mīlestību, man tik ļoti  bija bail, zaudēt Lailu, ka biju neliete attiecībā pret māsu ņirgādamās par viņu un smīkņādama brīžos, kad Laila viņu ignorēja, un tādu brīžu bija daudz. Bet māsa juka prātā, raudāja, necēlās no gultas, mājās nemitīgi bija kašķi, afekta stāvoklī izdauzīti stikli, kautiņi… Stāvēšana pie Lailas istabas slēgtajām durvīm, zemošanās un lūgšanas pēc piedošanas… Es laimīgi uzgavilēju par savu triumfu attiecībā pret māsu, kaut apzinājos, ka mani gaida tas pats… Tā pat jau notika ar mani brīžos, kad neizdarīju pa prātam Lailai, biju kaut ko nogrēkojusies, vai vienkārši gribēju ar Lailu apsēsties un parunāties, kā agrāk!  Tomēr viss lielākie skandāli bija brīžos, kad pajautāju, Lailai, vai viņa vēl mani mīl… Esmu pēc dabas cīnītāja, un, lai cik arī ļoti sāpētu, nepadošos, kamēr nebūšu panākusi sev vēlamo (pat tad, ja tas prasīs līdzcilvēku nervus),  un tur neko nevaru darīt. Un nebūt neesmu tik miermīlīga, kā mana māsa. To, kas notika varētu uzņemt šausmu filmā, un, no malas uz mani skatoties, droši vien visi atzītu, ka man vieta trako namā. Bet, lai ko kāds teiktu, gudrie runātāji nezina ne pusi no tā, ko izjūtu, ko esmu pārdzīvojusi, un kāpēc mana uzvedība ir tāda un ne savādāka.

Māte, protams, aizstāvēja Lailu, vecāmāte tāpat. Un visi kā viens šausminājās, kur var būt tādi bērni „briesmoņi”. Smieklīgi, bet neviens līdz šai pašai dienai nav iedomājies, ka bērni izaug tādi, kādus pieaugušie izveido!

Kas tieši notika?

Reizēs, kad Laila sāka ignorēt mani, ar mani kaut kas notika – es neaptvēru, ko daru, pat varēju nodarīt  sev pāri, man bija vienalga, jo tajā brīdī nekas būtiskāks par Lailas mīlestības nopelnīšanu man nebija. Nē, agresīva es nebiju un citiem nodarīt pāri fiziski nebiju spējīga, bet pati, tāpat kā māsa, juku prātā Lailas dēļ. Un, protams, lomām ar māsu mainījāmies arī šai ziņā – tagad māsa smīkņāja, jo viņai, tāpat kā man, es biju konkurente! Sākumā mēģināju mierīgi runāt ar Lailu, jautājot, kāpēc viņa pret mani tā izturas? Es taču viņai esmu atdevusi visu savu sirdi… Vasarā tiku iekārtota darbā par pasta darbinieka palīgu. Mēnesī saņēmu 120 Ls, no kuriem 70 Ls atdevu Lailai no tīras sirds. Redzot, cik grūti viņai iet ar naudām, nespēju to naudu iztērēt priekš sevis. Tāpat no naudas, ko biju saņēmusi dāvanā no radiniekiem, nopirku viņai sudraba ķēdīti kā pateicību par viņas labo sirdi. Ķēdīte tika pakārta uz nagliņas un labi, ja 2 reizes uzvilkta… Tas sāpēja… Kad Laila uz manis uzdoto jautājumu atbildēja, lai lieku viņu mierā un izgāja no telpas, kur tobrīd atradāmies, manī sāka viss trīcēt… Es zināju, ja nesapratīšu, kāpēc Laila izturas tā un nesaņemšu ik vakara buču un saldus sapņus, nevarēšu aizmigt, nevarēšu padomāt, nevarēšu vispār padzīvot, minūte vilksies kā stunda… Man vajadzēja tūlīt un uzreiz visu izrunāt un noskaidrot…

Līdz beidzot pieņēmu lēmumu, sapratu, ka mamma mīl Lailu un ka nedrīkstu izjaukt viņu kopdzīvi. Kad pārvācos uz vienistabas dzīvokli ar malkas apkuri un tualeti kāpņu telpā, man bija 17 gadu…

Lūgšanās un lūgšanās

Gāju pie mammas un Lailas kopīgās istabas durvīm, tās bija aizslēgtas, stāvēju pie durvīm stundām ilgi lūgdamās, atvainodamās. Pati nezināju, par ko atvainojos, jo neko taču nebiju izdarījusi. Bija reizes, kad šoka stāvoklī vienkārši iedrāzos istabā, atlaužot slēdzeni, un sēdēju uz abu gultas, turpinādama lūgties:  „Lūdzu, es apsolu, ka tā vairs nedarīšu, piedodiet man, un viss būs labi, es iešu gulēt un likšu Jūs mierā!” Uzrunāju viņu uz Jūs aiz cieņas, bet viņa man nepiedeva. Viņai apnika mana lūgšanās, un abas ar mammu – viena aiz rokām, otra aiz kājām – vilka mani ārā no istabas. Spirinājos pretī, taču viņas bija stiprākas. Kad  tiku izvilkta un palaista, aiz sāpēm un dusmām niknumā metos virsū Lailai, it kā mēģinot viņu grūst, it kā apskaut, uz ko Laila man atbildēja ar bliezienu pa seju. Galva ietriecās sienā un sienā vēl šobrīd ir palicis liels galvas robs kā liecība notikušajam… Divus gadus tā turpinājās ik pārnedēļu. Dalīti – tad ar mani, tad māsu… Un šādiem skandāliem nebija šķērslis arī sabiedriskas vietas… Piemēram, Lailas darba vieta… Uz maiņām ar māsu jukām prātā, mīlot Lailu, bet tikai šobrīd esmu sapratusi, ka Lailai tas patika, viņa to izbaudīja. Izbaudīja visu – māsu naidu, cīņu, pazemošanos viņas priekšā, atzīšanos mīlestībā… Pēdējā laikā bija jau iegrozījies, ja Laila runā ar mani, tad ignorē māsu, un, kamēr māsa jūk prātā, tikmēr apzināti apskauj samīļo mani tā, lai māsa to redz, jo māsai taču sāp… Un otrādāk… Vārdi k…e, m…a, un novēlējumi, piemēram: „Kaut Tevi tramvajs notriektu”, uz mūsu ar māsu pusi bija ik dienas. Māte, protams, aizstāvēja Lailu, vecāmāte tāpat. Un visi kā viens šausminājās, kur var būt tādi bērni „briesmoņi”. Smieklīgi, bet neviens līdz šai pašai dienai nav iedomājies, ka bērni izaug tādi, kādus pieaugušie izveido! Protams, aizmirsu piebilst, ka mamma un Laila bija iedomājušās, ka mēs ar māsu esam samīlējušās Lailā kā sievietē, ka gribam atņem mātei mīļoto cilvēku, ka esam vampīri ar sliktu enerģiju, kuri grib noskaust abu kopīgo laimi…

Kā šis stāsts beidzās?

Patiesībā tas beidzās tikai man, jo vienā šādā skandālā Laila savāca mantiņas un aizgāja pasakot, kamēr es dzīvošu kopā ar mammu, viņa neatgriezīsies… Sākumā griezu vēnas, gribēju nomirt, jo dzīvei bez Lailas toreiz man likās nav vērtības… Zvanījos Lailai, lai atvainotos, rakstīju sms, bet pretī, protams, saņēmu lamu vārdus un draudus, ka uzsūtīs man policiju… Līdz beidzot pieņēmu lēmumu, sapratu, ka mamma mīl Lailu un ka nedrīkstu izjaukt viņu kopdzīvi. Kad pārvācos uz vienistabas dzīvokli ar malkas apkuri un tualeti kāpņu telpā, man bija 17 gadu… Mēnesi pēc manas aizvākšanās Laila atgriezās… Un turpināja darīt pāri māsai… Pēc manas aiziešanas māsa saprata, kas Laila ir par cilvēku, un sāka viņu ignorēt (gluži tāpat, kā viņa ignorēja mūs). Lailai tas nepatika… Viņa lamāja māsu, sūdzējās mammai, viss nonāca tik tālu, ka māsa atnāca pie manis un teica, ka negrib būt vienā mājā ar Lailu. Viņa baidījās, ka Laila viņu nogalināšot. Ar māsu biju atguvusi labu kontaktu. Rokas māsai bija sagraizītas ar žileti. Tonakt māsa palika pie manis..  Māsa gribēja, lai Laila iet dzīvot citur. Laila ilgi liedzās un negribēja pamest silto iekārtoto ligzdiņu (jāteic, ka pati viņa to arī iekārtoja un izremontēja). Lailai apnika plēsties ar Aneti, un jau 3 mēnešus Laila dzīvo savā vienistabas dzīvoklī ar malkas apkuri, bet nekas jau nav beidzies…

Sava dzīve un piedošana

Es sapazinos ar brīnišķīgu vīrieti…  Mums piedzima meitiņa. Šobrīd esmu 20 gadus veca. Dzīvojam mēs siltā mājīgā divistabu dzīvoklītī. Mamma dzīvo, kā viņai patīk, nerēķinoties ne ar savu jaunāko meitu, kurai ir tikai 13 gadi, ne ar vecāko meitu, pat ne māti un mazmeitiņu. Vienu dienu māte ir mājās pie māsas, nākamajā jau pie Lailas otrā Rīgas nostūrī, un nekad nevar zināt, kad viņa būs mājās un kad ne. Laila savukārt ierodas vienu reizi nedēļā pie māsas dzīvoklī nomazgāties un pārmest māsai kāpēc šī ignorē, un apsaukā māti pēdējiem vārdiem. Diez kā skola tā varētu būt… Laila turpina bendēt mūsu dzīves, aizliedzot mammai pieskatīt mazmeitiņu pa nakti, jo viņai nepatīk bērni, un viņa gribot atpūsties… Savukārt es nespēju saprast, kāda muļķe toreiz biju, kā varēju mīlēt cilvēku, kurš ir spējīgs šādi izturēties pret vājākajiem – bērniem… Kā varēju uzskatīt viņu par labāko un sirsnīgāko, kā varēju nīst savu māsu šādas dēļ… Šis cilvēks ir iznīcinājis manu dzīvi… Šobrīd es vairs nespēju uzticēties, neuzticos pat savam mīļotajam. Tāpēc daudz strīdamies… Ik uz soļa redzu apdraudējumu, visi liekas ļauni… Savukārt māsa ir noslēgusies sevī, neko nestāsta  nevienam, neviens par viņu neko nezina – ne kur viņa iet, ne ko dara. Nezinu, vai kādreiz spēšu šim cilvēkam piedod… Varbūt, bet saprast nespēšu nekad… Kas tas par cilvēku, kas spēj šādi izrīkoties ar bērniem? Kāda dvēsele ir aiz liekulīgās Lailas ādas… Iespējams daļu no dvēseles zinām tikai mēs ar māsu, un neviens nekad to neuzzinās, ja kādam stāstīsim, neticēs, jo šādi cilvēki parasti ir visu iemīļoti… Vien ceru, ka piedošana nāks, jo  tā grauž mūsu dvēseles, nevis viņas!