Skaistā, bet kaprīzā maranta

Maramas ir marantu (Marantaceae) dzimtas samērā ēncietīgs un pieticīgs augs. Savu nosaukumu tā ieguvusi un XVI gadsimta itāļu zinātnieka ārsta Bartolomeo Maranta vārda. Pavisam zināmas 32 sugas. Tās ir mūžzaļi, daudzgadīgi lakstaugi, kas izaug 50 cm gari. Auga lapa ir pagarināti ovāla ar pastrupu galu uz īsa kāta. Raksturīgākā iezīme - lapas Virspusē abpus vidusdzīslai var būt  gaiši vai tumšbrūni laukumi, kas simetriski pa pieci izkārtoti attiecībā pret vidusdzīslu. No šejienes ari holandiešu nosaukums - desmit baušļu augs. Vēl viena marantu īpatnība dienas laikā lapas atliecas, bet naktī saceļas uz augšu No tā arī radies angļu nosaukums - lūgšanu augs. Interesanti, ka ja uz lapām nakti uzspīdina spilgtu gaismu, tas dažu minušu laika atkal nolaižas. Atkarībā no sugas vai šķirnes marantas zied ar baltiem, krēmkrāsas, rožainiem vai ziliem ziediem, kas izkārtoti ķekaros vai vārpstveida ziedkopās. Taču ziedi ir sīki un tādēļ marantas dēvē par dekoratīvo lapu augiem. Zied no marta līdz jūnijam.

Interesanti, ka ja uz lapām nakti uzspīdina spilgtu gaismu, tas dažu minušu laika atkal nolaižas.

Savvaļā tās aug tropiskajos lietusmežos Brazīlijā. Amerikā, kur ir silts gaiss, paaugstināts gaisa mitrums un kur tās ir pasargātas no saules. Tām ir gumveida saknes, kuras satur vielu, kas iedarbojas ka pretinde mdiaņu Iniliu indei. Varbūt tādēļ vācieši tās dēvē par bultu augiem (Pfeilwurz). Ir ari tādas niedru marantas (Maranta arundinacea), ko audzē tīrumos, iegūstot bagātīgi cieti saturošu uzturlīdzekli, kā arī šķiedru grozu pīšanai, bet tās nav piemērotas audzēšanai telpās.

Audzēšana un kopšana
Marantu audzēšanai piemērots velēnu un lapu trūdzemes maisījums, kam piejaukta nedaudz grants. Augsnei jābūt ar nedaudz skābu reakciju. Tās var audzēt ari hidrokultūrā. Labi jūtas tuvāk logam, bet ne tiešos saules staros, tādēļ piemērotākās būs austrumu vai ziemeļu puses logu palodzes. Var paciest ari pieticīgāku apgaismojumu. Marantas varam audzēt gan telpā ar centrālapkuri, gan ari ar krāsns apkuri. Telpā, kurā audzēsim marantu, temperatūrai jābūt pastāvīgai - +20-25°C robežās, ziemā un ari nāku jāraugās, lai temperatūra nenokristos zem +16°C.

Nekādā gadījumā nedrīkst iekaltēt, jo tad lapas saritinās un nodzeltē.

Lai radini dzimtenei līdzīgus apstākļus, augu nepieciešams regulāri mitrināt, apslakot ar mīkstu vai pat destilētu ūdeni. Šī iemesla dēļ to ieteicams audzēt florārijos - slēgtās vitrīnās vai uz augsnes jātur mitra sfagnu sūna. Nekādā gadījumā nedrīkst iekaltēt, jo tad lapas saritinās un nodzeltē. Ja nu tā tomēr gadījies, augu var glābt, kārtīgi salejot. Ja augs izdzen divas jaunas lapas, nokaltušas jānogriež un turpmāk augs jālaista un jārasina regulāri.
Var mēslot ar ļoti mazu šķidrā mēslojuma koncentrāciju - 0,1 %, caur lapām - 0,5% reizi divās nedēļas.
Pārstāda katru gadu. Sakņu sistēma sekla, tādēļ piemēroti lēzeni podi. Var audzēt, kā vienu no kompozīcijas elementiem kopa ar tādiem telpaugiem ka sansevjērām (līdakastes),
hlorofītiem un citiem ēnu mīlošiem augiem.

Pavairošana un kaitēkļi
Marantas pavairo pavasarī, sadalot cerus, vai pavasari un vasarā ar lapainiem galotnes dzinuma spraudeņiem, spraužot tos kūdras un grants maisījuma. Galotnes dzinumi viegli apsakņojas arī ūdenī. Spraudeņus vēlams nosegt ar plēvi, lai uzturētu palielinātu gaisa mitrumu, karstās dienās jārasina un jānoēno. Reizēm iesakņojas ari auga daļas, kas atrodas saskarsmē ar augsni. No kaitēkļiem niknākie ienaidnieki ir bruņutis un tīklērces, laputis.

Kļūdas

• Marantām nepatīk caurvējš un sauss gaiss.
• Tās nedrīkst audzēt tiešos saules staros.
• Necieš strauju temperatūras maiņu.
• Nepārlaistiet augu, jo pārāk slapjā augsne saknes sāk put un augs aiziet bojā.
• Neiekaltējiet augu!

Materiālu sagatavoja: Baiba Pīra-Rezovska, žurnāls Mūsmājas, 165/2007