Kā seksuāli izmantotai sievietei tikt pāri notikušajam?

Un nav nekāds brīnums, ņemot vērā, kā Latvijā notiek dzimumnoziegumu izmeklēšana, kam sievietei ir jāiziet cauri, lai pierādītu nodarījumu, kāda ir izturēšanās un attieksme no varas iestāžu pārstāvju puses, līdz ar to pilnīgi saprotams, kāpēc ļoti maza daļa sieviešu pieņem lēmumu tam iet cauri. Statistika ir biedējoša, bet tajā pašā laikā tie ir tikai skaitļi. Zem tiem slēpjas reālas sievietes, dziļas traumas, spēcīgi pārdzīvojumi un izmisīga vēlme veidot skaistas attiecības ar mīļotajiem vīriešiem, ko izdodas sastapt pēc sāpīgajiem notikumiem.

Sarunu ar resursu centra sievietēm „Marta” klientu konsultanti Sarmīti Zāti-Jurēvicu par seksuāli izmantotas sievietes dvēseli, cerībām un emocionālā līdzsvara atgūšanu ierosinājis kādas jaunas sievietes stāsts, kas vienlaikus ir lūgums pēc palīdzības:
„Esmu 21 gadus jauna sieviete. Ar dzīves biedru esmu kopa 2,5 gadus, mums ir gadu jauns dēliņš. No sākuma mūsu attiecības bija labas. Pēc bērniņa piedzimšanas tās ir izmainījušās. Es nevēlos mīlēties un izvairos no kontakta. Tas sākās, kad  pirms kādiem sešiem mēnešiem es atklāju vīram, ka bērnībā mani seksuāli izmantoja. Tad man bija 4 gadi, bet puisis, kas to darīja, bija 17 gadus vecs. Man tas dziļi sirdī vēl joprojām sāp. Un tad vēl mani izvaroja 14 gadu vecumā. Šīs lietas man ļoti traucē dzīvot… Pirms tam mīlējos tikai tāpēc, ka likās – tas ir mans pienākums. Kā bērnībā, kad nevarēju iebilst pret to. Bet, kad izrunājos ar draugu, viņš man palīdz tam tikt pāri un apgalvo, ka man nav jāmīlējas, ja es to negribu. Bet tur jau tā lieta, ka tagad, kad viņš man to ir pateicis, es nevēlos vairs vispār jebkādas dzimumattiecības. Līdz ar to  mūsu attiecības ir palikušas sliktas.

Bet viņš man ir atvēris acis par to, ka varu nemīlēties, ja es to nevēlos. Iepriekš es mīlējos, neko neiebildu…

Mēs dzīvojam kopā kā istabas biedri. Viņam sāp tas, ka mēs neatrodam vairs laika viens otram un ka mīlējamies ļoti reti, iespējams tikai mēnesi reizi. Bet viņš man ir atvēris acis par to, ka varu nemīlēties, ja es to nevēlos. Iepriekš es mīlējos, neko neiebildu… Man ir bijusi vairāki partneri, viens puisis bija brutāls. Ar viņu kopā biju gadu. Tajā laikā man bija sajūta, ka viņš mani katru dienu izvaro, jo man sāpēja, man bira asaras, kad mums bija dzimumattiecības. Bet man tas likās normāli, ka tā tam vajag būt.  Bet tagad, kad esmu izrunājusies ar savu tagadējo dzīves biedru, esmu sapratusi, ka vienmēr, kad esmu likusies gultā un mīlējusies, tas ir bijis pret pašas gribu. Taču tagad, kad es varu pateikt nē, es mīlēties vairs nespēju. Man sāp ikreiz, kad manī ieiet dzimumloceklis, man sāp vēders, man ir nepatīkamas izjūtas, es nespēju uzbudināties. Kad mīlējamies, tad ir vajadzīgs lubrikants! Bet kā lai mūsu attiecības zeļ un plaukst, ja es nevēlos mīlēties, ja mans dzīves biedrs ir noskumis, neapmierināts un pat dažos brīžos ass?  Viņš mīl mūs mani un dēliņu, ir uzticīgs. Esmu laimīga, ka viņš man ir, bet nespēju viņu darīt laimīgu, jo zinu, ka intīmās attiecības ir attiecību viena puse, kura ir nepieciešama. Vai man to darīt, kaut man negribas? Vai meklēt psiholoģisku palīdzību? Es nevēlos sagraut mūsu attiecības. Esmu neizpratnē, kas ir noticis ar mani pēc sarunas. Man visi vīrieši liekas nepieņemami un pretīgi, ja iedomājos, ka būtu jāliekas gultā… Es nevēlos nevienu… Agrāk, es par to nedomāju, man bija savi puiši, un man viņi nelikās pretīgi. Tomēr – ne jau vīrieši kā cilvēki liekas pretīgi, bet varbūtība par dzimumaktu! Esmu bēdīga un izmisusi! :( Saprotu, ka viena netieku galā ar savām emocijām!”

Seksuālā vardarbība – trauma visai dzīvei
Ikviena sieviete, kura dzīves laikā piedzīvojusi seksuālu vardarbību, ir ieguvusi lielu psiholoģisku traumu. Un būtībā jebkas, kas viņas dzīvē notek, agri vai vēlu atduras pret šiem notikumiem, līdz ar to pirmais un galvenais ieteikums ir meklēt profesionālu palīdzību. Ja tāda netiek saņemta, tad pat visnetiešākais pieskāriens šai problēmai var izsaukt milzīgu reakciju. Un iespējas ir dažādas – var doties uz krīzes centriem, var meklēt sociālo darbinieku palīdzību, var zvanīt uz uzticības tālruņiem.

Kādēļ tik svarīgi doties pie speciālista?
Ikviens cilvēks  sev iekšēji uzdod jautājumus par jebkuru notikumu viņa dzīvē, un atbildes rodas atkarībā no dzīves pieredzes, izglītības, audzināšanas, kultūras piederības. Un te arī slēpjas bīstamība, ka tomēr ir nepieciešams uz seksuālās vardarbības faktu paskatīties no citas puses, lai līdz galam sapratu, kas ar mani ir noticis, lai saprastu, vai un kāda ir pašas sievietes loma notikušajā. Pēc piedzīvotas vardarbības sievietē jaucas dažādas sajūtas - vainas sajūta, nepilnvērtības un pat nolemtības sajūta, bezspēcība un kauns. Savukārt dot cilvēkam iespēju paskatīties uz notikušo no otras puses ir speciālistu uzdevums. Ir svarīgi atcerēties, ka sievietei, kura pārcietusi vardarbību, ir jādzīvo sava dzīve, jāaudzina bērns (vai bērni). Un katra pieredze, arī negatīva, veido mūs, mūsu priekšstatus par pasauli un veido to, ko mēs nododam tālāk saviem bērniem. Vēstulē sieviete raksta, kā ir izmainījusies viņas ģimenes dzīve, kādas ir viņas sajūtas visa veida attiecībās, un tās nav pozitīvas. Speciālists varētu palīdzēt ne tikai saskatīt dzīves skaistumu, bet arī atstāt notikušo pagātnē.  

Pat, ja sieviete kaila staigā pa ielu, tas nevienam nedod tiesības viņu izvarot. Jā, viņa pārkāpj sabiedriskās kārtības noteikumus, un tāpēc ir iespēja izsaukt policiju, bet tas arī viss.

Problēmas seksā – izvarotu sieviešu klasika
Ļoti daudzām sievietēm, kuras cietušas no seksuālās vardarbības ir problēmas intīmajās attiecībās. Sieviete jūtas nevērtīga, nemīlama, netīra, vainīga, slikta, līdz ar to līdz galam sevi nemīl un tāpēc nespēj noticēt, ka kāds var mīlēt viņu. Rezultātā sieviete intīmajām attiecībām ļaujas tāpēc, ka tā jādara, nevis tāpēc, ka patiešām vēlas. Seksuāli cietušām sievietēm ir pārliecība, ka just baudu un iekāri ir nepareizi. Tāpēc, runājot par konkrēto vēstuli, ir pilnīgi saprotams, ka jaunā sieviete nevēlas pieskārienus, glāstus, mīlēšanos. Visu laiku viņa fiziskajam kontaktam ir ļāvusies, jo tā ir pareizi un, saņemot apstiprinājumu no mīļotā vīrieša, ka nav jādara lietas, ko nevēlas, sieviete tiešām arī vairs nevēlas. Un iespējams sieviete pirmo reizi dzīvē kaut ko tādu vispār dzird, ka pati var izlemt par savām sajūtām, par savu ķermeni. Šai brīdī liela nozīme ir speciālista palīdzībai, lai iemācītos nodalīt seksuāla rakstura pāridarījumu no veselīgām un harmoniskām intīmajām attiecībām.

Terapija ļoti daudzu gadu garumā
Daudzi būs pārsteigti uzzinot, ka terapija pēc izvarošanas var ilgt pat 10, 15 gadus, līdz kamēr sieviete var atzīt, ka pašapziņa ir atjaunojusies, un viņa jūtas pašpietiekama. Tas var būt tik ilgi, jo sievietei jāveido pilnīgi no jauna visa personības struktūra. Tas nav ne viegli, ne vienkārši, jo šādi notikumi pilnībā nekad „neuzsūcas”, ar tiem ir jāiemācās sadzīvot. Nozīme ir arī tam, cik lielā vecumā notiek seksuālā izmantošana – vai tas notiek ar mazu bērniņu, kurš vēl neprot runāt, tiklīdz cilvēks būs pieaudzis, viņš arī nemācēs to izteikt vārdos. Varbūt cilvēks to vispār būs aizmirsis, bet kādā brīdī tas var uzpeldēt ar skaņu ar smaržu, ar kāda cita cilvēka stāstu, ar vēl kādu asociāciju. Ja mēs fantazējam par to, ko mēs ģimenē sagaidām no partnera, tad atbalsts noteikti ir viena no lietām, kas tiek sagaidīta, bet vienalga sieviete nejūtas līdz galam labi, jo bagāža ir ļoti nopietna. Šajā gadījumā sieviete visu laiku atsaucas uz sarunu ar vīru, ka tā ir izraisījusi kādu reakciju, bet patiesībā viss jau ir noticis pirms šīs sarunas. Vienkārši šis bija pirmais cilvēks, ko viņa satika, kurš ļāva uz notikušo paraudzīties no mazliet citas puses. Tajā pašā laikā mēs nevaram gaidīt no partnera, ka viņš veiks kaut kādas profesionālas darbības mūsu atveseļošanā. Tas nav viņa pienākums. Un viņam, visticamāk, trūkst zināšanu. Jārēķinās arī ar to, ka pirmais periods, uzsākot terapiju, ir ļoti smags.

Nozīme ir arī tam, cik lielā vecumā notiek seksuālā izmantošana – vai tas notiek ar mazu bērniņu, kurš vēl neprot runāt, tiklīdz cilvēks būs pieaudzis, viņš arī nemācēs to izteikt vārdos.

Ceļš uz krīzes centru
Krīzes centrā nonāk sievietes visdažādākos brīžos. Ir sievietes, kas atnāk uzreiz pēc nodarījuma, ir sievietes, kas ir ļoti sen cietušas no kādām darbībām, piemēram, pedofilijas un tagad, varbūt pat četrdesmit gadu vecumā, viņa kaut ko vēlas saprast par notikušo un tikt galā ar savām sajūtām. Ir mīts, ka laukos dzīvojošām sievietēm iespēja saņemt palīdzību ir mazāka nekā pilsētniecēm. No vienas puses ir taisnība, ka Rīgā vai kādā citā lielā pilsētā viss ir pieejamāks, tomēr, ikvienas citas veselības problēmas gadījumā dzīvošana attālākā vietā netiek minēta kā šķērslis. Ja sieviete cieš no pazeminātas dzīves kvalitātes, tas noteikti jārisina. Un jāatceras, ka šāda veida notikumi vienmēr ietekmē mūsu dzīvi. Un vienmēr ietekmēs. Šāda apziņa noteikti varētu motivēt sievieti meklēt profesionālu palīdzību. Atsevišķos gadījumos paralēli ir vēlama pāra terapija, lai partneris saprastu, kas notiek ar viņa sievieti, jo droši vien, atgriežoties no savas terapijas, sievietei ir grūti to visu izstāstīt, jo pārdzīvot atkārtoti šādus notikumus ir daļēja sevis iznīcināšana, līdz ar to pat ļoti tuvam cilvēkam to varētu būt grūti izstāstīt. Jebkurā gadījumā, tā nevar būt tikai pāra terapija, ir jābūt arī privātajai, lai sieviete tiktu galā ar savām sajūtām.

Sabiedrības viedoklis dara lielu ļaunumu…
Diemžēl mūsu sabiedrībā ir pieņemts, ka izvarošana ir lieta, par ko jākaunas. Pusaudzēm un sievietēm bieži tiek pārmests, ka viņas patiesībā pašas ir izprovocējušas seksuālos uzbrukumus – ir ģērbušas un uzvedušās izaicinoši, līdz ar to daudzas sievietes patiešām pašas jūtas vainīgas un tāpēc par nodarījumu klusē. Jā, diemžēl, pastāv šādi mītiski apgalvojumi, kas mazina noziedznieku vainu. Pat, ja sieviete kaila staigā pa ielu, tas nevienam nedod tiesības viņu izvarot. Jā, viņa pārkāpj sabiedriskās kārtības noteikumus, un tāpēc ir iespēja izsaukt policiju, bet tas arī viss. Līdzīgi vecāki mēdz attaisnot to, ka sit savus bērnus, – nevaru bērnu vairs valdīt, bērns mani izaicina. Līdzīgi attaisnojas vīri policijā, ka sievas viņus provocē, negatavo garšīgi ēdienu, nekopj gana labi māju. Un tie tiek minēti kā pamatoti argumenti vardarbībai. Bet vai tie ir attaisnojumi? Tas vienkārši ir manipulācijas, kad cilvēks nevēlas ieraudzīt kaut ko pats sevī, un tad viņš meklē vainu otrā.
 
7 domāšanas kļūdas
Valsts probācijas dienests ir apkopojis populārākās dzimumnoziegumu veicēju domāšanas kļūdas:
1. Ar bērniem var veidot dzimumattiecības – bērns tiek uztverts kā pieņemams seksuāls aizvietotājs vai īpašums. Vīrietis ir tiesīgs stāties dzimumsakaros ar savu bērnu, ja sieva nesniedz viņam pietiekošu seksuālu apmierinājumu.  Piemēram, manai sievai priekš manis nekad nebija laika un mana meita gribēja mani apmierināt.
2. Bērns, kurš fiziski nepretojas pieaugušā pārspēkam, grib seksu ar pieaugušo – bērniem visu viņu mūžu ir mācīts, ka pieaugušo vēlmes ir jārespektē un ka viņiem jādara tas, ko vecāki viņiem liek darīt. Bērniem ir iemācīts nepretoties, bet nepretošanās vēl nenozīmē piekrišanu. Piemēram, viņa nekad neteica nē. Viņa jebkurā brīdī varēja mani atgrūst.
3. Sieviete, kura seksuāli ģērbjas, vēlas seksu – pat ja sieviete ģērbjas pavedinoši, tas vēl nenozīmē, ka viņa vēlas seksu. Piemēram, Viņas kleita izcēla viņas augumu; acīmredzami, viņa gribēja, lai viņai pieskaros.
4. Jebkādam fiziskam kontaktam jābeidzas ar seksu – šis ir kā likums dažiem cilvēkiem: Nepieskaries, ja negribi seksu. Apskaušana, turēšana un skūpstīšana ir pieņemama tikai seksuāla uzbudinājuma veicināšanai.  Piemēram, ja viņa negribēja ar mani seksu, tad viņai nevajadzēja apsēsties man klēpī.
5. Sekss ar bērnu nav dzimumattiecības – daži cilvēki savu seksuālo vēlmju apmierināšanai izmanto savus bērnus, attaisnojoties, ka sekss ar paša bērnu nav pilntiesīgas dzimumattiecības. Piemēram, tā nebija mīlas dēka vai dzimumattiecības; viņa ir mana meita.
6. Sieviete, kura ir piedzērusies, to noteikti darīja, jo vēlas seksu – tas patiešām tā ir, ka alkohols un narkotikas mazina seksuālu pretestību, bet tas vēl nenozīmē, ka sieviete vēlas, lai viņu izvaro. Persona, kura atrodas alkohola vai narkotiku izraisīta reibuma stāvoklī, nespēj pieņemt informētus lēmumus. Piemēram, viņa zināja, kas notiks, ja viņa ballītes laikā piedzersies.
7. Bērns, kurš sasniedzis pubertātes vecumu, ir pietiekami vecs seksam – seksuāls kontakts ir ne tikai fizisks; tas tikpat lielā, pat ja ne vēl lielākā, mērā ir arī mentāls. Bērns seksam nav gatavs. Piemēram, labāk, lai viņa iemācās no manis, kā apmierināt vīrieti.

LASI ARĪ:

Seksuālā vardarbība un dzemdības - sarežģīti, neērti un aktuāli
Stāsts par ūsaini un seksuālo vardarbību. Psihologa komentārs

Pēc seksa ar vīru jūtos izvarota