Kā vīrs nesa upuri jeb īpašuma dēļ var daudz

Agnese un Rojs uzauga Rojā. Agneses vecāki, kā jau lauku ļaudis, bija no tiem, kuri mācēja vadīt savu saimniecību un veidot uzkrājumus, viņiem piederēja māja un pirts, arī savs meža pleķītis. Jauniešus Rojas viļņi atšūpoja uz Rīgu, kur abi veidoja savu ģimenes pavardu kā vīrs un sieva, ar gaidāmo ģimenes pieaugumu. Agnese vēl papildus ģimenes dzīvei mācījās par juristi. Protams, viņa apzinās, ka bez Roja palīdzības un atbalsta nebūtu spējusi apvienot mācības ar dzīvi.

Rojs pret Agnesi izturējās kā pret kristāla olu, nedod Dievs tā sašūposies un pārplīsīs, vai varbūt Agnese bija ar ilgstošiem pūliņiem panākusi, lai Rojs saprastu, ka viņa ir trausla ola, un viņu atstāt nedrīkst. Īstenībā Agnesei bija pietrūkusi Mīlestība, kuru nesaņēma no mātes bērnībā, un vienalga par kādu cenu, viņa to vēlējās iegūt, neskatoties, no kurienes tā nāks.

Vizuāli Agnesē nebija nekā īpaša, neliela auguma, neskaidri brūnu acu krāsu, plāniem, īsiem matiem. Gaita gan Agnesei gracioza kā stirnai, lai nu katrs varētu tik taisnu muguru noturēt, ejot vai sēžot, man pat šķiet - ja viņai uzliktu grozu ar olām uz galvas, nonestu, nevienu nesasitot. Sabiedrībā, darbā Agnese sevi bija parādījusi no priekšzīmīgas skolnieces puses - klusa, rāma, darbu viņa veic ar lielu pedantumu. 

Rojs vizuāli ir latviešu sprīdīšu tēls - zilām acīm, blondiem matiem. Vienkāršs vīrietis, kurš īsti vēl nav atradis savu vietu dzīvē.

Agnese sasolīja, ka lietos zāles, kā ārsts norādījis, un protams audzinās meitu, kura Rojam bija zemes visums. Rojs bija piemirsis tikai vienu, ka atstāj ne tikai meitu, bet arī kristāla olu, kuru pats pa visiem kopdzīves gadiem izveidoja.

Darbu Agnese nekad bez vajadzības nekavēja, kā jau teicu, brīžiem pat kaitinoši pareiza. Ak, jā, Agnese strādāja par jurista palīgu firmā ‘’Skorpions’’, un te kādu dienu, viņa neiznāca darbā, jo esot palicis slikti, sākumā viņa meloja, ka vainīga sirds, bet, kā noskaidrojās, sliktums Agnesi aizveda uz slimnīcu, kur nav roktura durvīm. Pagāja laiks, un Agnese smaidoša, ziedoša atgriezās darbā, viņu pat firma paaugstināja darbā. Jaunajā amatā Agnese iejutās, kaut gan bija jāsēž ar firmas melnās maģijas piekopēju, morāli vājo, komplicēto Klāru. Pret Klāru nevienam firmā nebija mīļas simpātijas. Tuvojās Ziemassvētki, un tad, kā jau gada beigās, ir atskaišu laiks, šis pienākums jāpilda Agnesei, lai no tā izvairītos Agnese izvēlējās atkārtotu ārstniecības seansu klīnikā, cilvēkiem ar psiholoģiskām problēmām. Agneses draudzene Skaidrīte, kas arī strādā firmā ‘’Skorpions’’ katru dienu un vakaros Agnesei bija bezmaksas psihologs, līdz Rojs kļuva greizsirdīgs uz Skaidrīti. 

Firma veiksmīgi tika galā ar atskaitēm, bet rūgtums palika cilvēkos, kuri uzticējās Agnesei. Tajā pašā laikā firma rēķinājās, ka Agnesei tagad kā jebkad agrāk vajadzīgs darbs, jo ģimenē aug bērns, un nebūtu labi, pie Agneses psiholoģiska rakstura slimības viņai pagriezt muguru. Tāpēc firmas filiāles vadītāja Maira ieteica, pārcelt Agnesi pie viņas, kur darbs ir mierīgāks, neprasa tik daudz atbildības un cik zināms, arī psiholoģiski filiālē nav cilvēku ar kuru Agnesei varētu būt problēmas kontaktēties, vai psiholoģiska nesaderība. Agnese priecīgi uztvēra ziņu un ar jaunu, gaišu, spēku, prieku, ķērās pie darbu funkcijas veikšanas. 

Visus skāra lielā ziņa par valsts krīzi, kura nežēloja nevienu, ierindā strādājošu, daudzi zaudēja darbu un Rojs bija viens no tiem. Protams, ka vienīgais, cerību pilnais skatiens tika vērsts ārzemju virzienā. Rojs jau visu bija sarunājis, valsts bija zināma, darbs, kāds jādara arī. Agnese sasolīja, ka lietos zāles, kā ārsts norādījis, un protams audzinās meitu, kura Rojam bija zemes visums. Rojs bija piemirsis tikai vienu, ka atstāj ne tikai meitu, bet arī kristāla olu, kuru pats pa visiem kopdzīves gadiem izveidoja. Agnese savukārt negribēja samierināties ar situāciju, kurā bija palikusi. Svētdienas rītā pulkstens sešos Mairai piezvanīja Agnese, un paziņoja, ka slikti jūtas. Maira apjukusi, pat īsti nezināja, ko, lai iesaka, kā vienīgi spēja izdvest, lai iedzer kādu nomierinošu tēju. Vēlāk piezvanīja Roja māte un paziņoja Mairai, ka Agnese ir slimnīcā. Agnese esot uzbrukusi vīramātei, pārbaidījusi bērnu ar savu uzvedību un rezultāts viens, slimnīca. Protams, Rojam izjuka darba plāni un jābrauc mājās. 

 Rojs četru gadu garumā devu priekšroku aliņa iedzeršanai ik vakaru, kas Agnesei izraisīja nepatiku, bet Rojs savai spītībai nelika atkāpties, un Agnese parādīja, ka viņa var dzert ne tikai zāles, bet arī savu glāzīti alkohola, tā teikt, līdzsvaram, jo jāguļ gultā ar vīrieti, kurš katru vakaru smaržo pēc grādīgā. 

Neviens pie Agneses nebrauca, mātei jātiek galā ar saimniecību, Rojs jutās apvainojies, ka Agnese nebija spējīga būt patstāvīga. Rojs pat negāja pie ārstējošā ārsta, lai mēģinātu, kaut ko labot, lai zinātu, kā tad jādzīvo ar sievieti, kuru ir izvēlējies dzīves un ģenētiskā koka veidošanai. Rojs četru gadu garumā devu priekšroku aliņa iedzeršanai ik vakaru, kas Agnesei izraisīja nepatiku, bet Rojs savai spītībai nelika atkāpties, un Agnese parādīja, ka viņa var dzert ne tikai zāles, bet arī savu glāzīti alkohola, tā teikt, līdzsvaram, jo jāguļ gultā ar vīrieti, kurš katru vakaru smaržo pēc grādīgā. 

Protams, kad Maira uzzināja šo kripatiņu daļu patiesības, atlika tikai padomāt, nu gan ģimenīte, viens psiholoģiski slims, otrs alkoholiķis, nabaga bērns, bet šeit Maira kļūdījās, jo tieši Kristiāna, jutās, kā zivs ūdenī. Varēja manipulēt ar  vecākiem uz nebēdu. Agnese bija pacēlusi balsi, Kristiānu modinādama uz skolu, tad nu vīram bija gūzmu replikas, ko izgāzt pār Agnesi. Protams Agnese to ļoti pārdzīvoja, jo pēdējā laikā Rojs pret viņu izturējās, kā pret mēbeli. Rojs aizliedza, vai centās panākt, lai Agnese ne arvienu nekontaktējas, nejautā padomus, centās Agnesi ierobežot pēc visiem standartiem. Mairu šokēja fakts, ka runājot ar Agnesi, pēkšņi caur telefonu dzird sakām, ja vēlies parunāt, tad izkāp no mašīnas. Mairai pēc tam likās, ka Agnese dzīvo, šausmīgos, tiranizējošos apstākļos. Ilgi pat nebija jāgaida rezultāts pēc šādas Roja attieksmes pret Agnesi.

Kārtējā darbdienas vakarā, kad diena pagājusi normāli, un gaidot zvanu no Agneses, par vizītes rezultātiem pie psihologa, Maira paceļot klausuli, dzird Agnesi caur asarām sakām, Rojs mani izmeta no dzīvokļa, čībās, knapi paspēju paķert telefonu, ko, lai es daru? Maira paskatījusies cik pulkstenis, un tajā brīdī tas rādīja 21.20., teica, zvani policijai, jo jūs esat ģimene, tavas mantas tur atrodas, un kur gan, lai tādā vakar stundā iet? Agneses muļķīgā rīcība bija nēģī, kuru iedeva kaķim pagaršot, viņa bija sodāma, lai ietu, kaut kur, nezin kur, pastaigāties, un, kad Rojs uzsvilps, varēs nākt atpakaļ, ja neaizmirsīs uzsvilpt.

Protams notikuma gaita, tā vietā, lai atvainotos par pāri darījumiem, vienīgais ceļš, kuru Rojs redzēja un pavēlēja pa to doties, slimnīca. Šeit nu Mairas pacietība bija izsmelta, viņa zvanīja Agneses mātei, lai zinātu, viņas nostāju saistībā uz savu meitu un Roju. Mātei bija būtiski, lai bērns aug ar tēvu, jo Agnese izauga bez tēva. Skaidrs bija tas, ka meitai kaut sakostiem zobiem, morāliem pazemojumiem, atsakoties no sevis, jālabo mātes kļūdas. Kad Rojs zvanīja Mairai naida pilns, un bļāva klausulē, cik viņš rūpīgs, kā viņš cenšas, cik viņam grūti, bet kāpēc viņš Agnesi, kā nevajadzīgu suni izgrūdis no dzīvokļa, atbildēt nespēja. Kāpēc Maira likusi Agnesei izsaukt policiju, bet Maira teica, ka pažarniekus šādās situācijās neizsauc. Agnesei nebija ļauts pieņemt pašai savu lēmumu, un visus viņas tuvākos tas apmierināja, viņi visi blāva vienā balsī, mēs gribam kā viņai labāk, bet nevarēja dzirdēt, tādu frāzi, mēs jautājām viņai kas viņai liktos labāks, nebija dzirdama. 

Agnese esot uzbrukusi vīramātei, pārbaidījusi bērnu ar savu uzvedību un rezultāts viens, slimnīca. Protams, Rojam izjuka darba plāni un jābrauc mājās.

No malas raugoties uz šo visu izskatās tā, lai kādiem veidiem, bet Rojs veiksmīgi apvārdojis Agneses mātei zobus, izrādījis sevi kā labākais kandidāts uz Agnesei paredzēto īpašumu, un kāpēc gan puisis, kuram nav un nebūs citu iespēju tikt pie labiem lauku labumiem, lai tā necenstos, viņam taču ar ir savi tuvie, un galvenais tālredzīgi, Agnesi padarot par psiholoģiski nederīgu, kādam būs jārūpējas par mantu, vajadzēs, kas par to visu rūpēsies, jebkurā gadījumā, ja nematos meita, mantos mazmeita, un Rojs būs zirgā.

Cik ļoti jāmīl manta, lai dzīvotu ar cilvēku, kuru nevar paciest savā automašīnā braucot pie sievas mātes uz laukiem, atstājot to pilsētas centrā, jo Rojs nevarot ar Agnesi vienā telpā atrasties. Bet brīnumus dara tantiņas uz laukiem, kuras saka, paciet, atsakies no sevis, jo darbs līdz galam nav nodarīts. Ar šausmām var tikai iedomāties, kādu attieksmi pret sevi pieļaus patreiz mazais manipulators, kurš izaugs par sievu un māti. Bet var būt, ka tas nēsā sevī apziņu, nepieļaušu pret sevi šādu attieksmi.

Agnese jūtas laimīga, jo viņa ir centrs, kad tiek aizvesta uz slimnīcu, visi cīnās, kas par mantu, kas par attieksmi no tuvinieku puses. Vīram pārmest nevar - tas nes upuri, mātei arī nav paveicies, vienīgā meita, mantiniece, bet to kompensē mazmeita un tā sāpe nav tik liela, Agnesei ar nav problēmu, jo visi, kas centās palīdzēt, jeb caur tiem, kuriem bija jāiesaistās epizodiskajās ģimenes situācijās, paliek tie neģēļi .

Iesūtījusi Anita L.