Ko darīt, ja vīramāte par spīti lutina mazdēlu?

Kādas jaunās māmiņas stāsts: "Runa būs par vīramāti. Mēs dzīvojam vienā mājā (personīgā), bet atsevišķos dzīvokļos, viens pagalms. Mēs dzīvojām draudzīgi, svētdienas pavadījām kopā, pusdienas un vakariņas. Teikšu uzreiz vīramāte lutina pirmo mūsu bērnu, puiku, 6 gadu vecu, un tas nozīmē, ka man visu laiku ir jākontrolē (tad čipus pirms vakariņām iedod, konfektes). Un tad pienāca viena diena, kad mēs sastrīdējāmies, viņa grib būt ģimenes galva, vienā vārdā sakot. Mums viņai jāpalīdzot ekonomiski, fiziski, lai arī man nesen piedzima meitiņa (3 mēneši veca), es viņai nevaru palīdzēt, viņa arī man nepalīdz, lai arī dzīvo blakus. Bet tagad ir runa par mūsu dēlu, jo viņš pie viņas iet, viņa viņu aicina ēst, lai arī es esmu uztaisījusi jau pusdienas, un saku, ka mājās jāēd, bet dēls apvainojies, ka nelaižu, spītējas man, es aizņemta ar mazo māsiņu, viņš iet laukā un pie viņas, baseinā peldēties grib un, kad es aizņemta, tad viņai prasa, neņem mani vērā, nepajautā neko! Viņš mazs viltnieks ir palicis, nezinu, kā rīkoties? Es vairs nesaprotu neko, jo arī dēls nav vainīgs pie mūsu sliktajām attiecībām, jo agrāk viss bija labi, bet robežai un respektam jābūt vai ir labas attiecības vai sliktas! Ko Jūs ieteiktu mums?"

Situāciju komentē mākslas terapeite Rita Garnaka:

 "Cik  var  noprast  pēc  vēstules,  situācija,  kuru  aprakstāt  Jums  liek  justies  emocionāli "izsistai" no līdzsvara. Daudzās ģimenēs ir pašsaprotama vairāku paaudžu kopdzīve un kopīga bērnu audzināšana jau no mazotnes, ieaudzinot ne tikai ģimeniskās vērtības, bet savstarpēju cieņu un rūpes vienam par otru. Tomēr, spriežot pēc Jūsu vēstules, šī ir situācija, kad tuva kopdzīve radījusi emocionālu spriedzi un konfliktsituācijas, kas ietekmē ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus. Nav prātīgi pieaugušo attiecības kārtot "caur bērniem", bet tieši šāda sajūta rodas, lasot Jūsu vēstuli. Tā kā vēstulē nav minēts iemesls konfliktam vai precīzs situācijas apraksts, ir grūti spriest par abu pušu motīviem, tomēr, jebkurā gadījumā, es ieteiktu sākt ar savstarpēju izrunāšanos, cenšoties iejusties "otra ādā" un izskaidrojot kā Jūs jūtaties, kad vīramāte aicina Jūsu dēlu pie sevis laikā, kad esat pagatavojusi pusdienas vai kad viņas vēlme iepriecināt savu mazdēlu ar ko gardu, izsit no līdzsvara Jūsu plānoto dienas režīmu.

Katrs neizskaidrots vai nepamatots ierobežojums bērnā rada tikai spītu un dusmas, īpaši, ja viņam tiek liegts doties pie kāda, ko bērns mīl vai darīt ko tādu, kas bērnam ļoti patīk.

Tajā pat laikā būtu labi atcerēties, ka bērns nav jāiegrožo it visā un dažreiz konfekte pirms ēdienreizes var tikai veicināt apetīti un smaidu viņa sejā. Katrs neizskaidrots vai nepamatots ierobežojums bērnā rada tikai spītu un dusmas, īpaši, ja viņam tiek liegts doties pie kāda, ko bērns mīl vai darīt ko tādu, kas bērnam ļoti patīk. Savā vēstulē Jūs diemžēl neminat Jūsu vīru un to kāds ir viņa skatījums uz esošo situāciju, cik lielā mērā viņš iesaistās bērnu audzināšanā, ģimenes finansiālajā nodrošināšanā un kādas ir jūsu savstarpējās attiecības, līdz ar to aina nav pilnīga. Tomēr, būtu vērtīgi izvērtēt reālo situāciju un plusus/mīnusus, ko dod dzīvošana tik tuvu blakus vīramātei. Jo racionālāk spēsiet izvērtēt, jo produktīvāka var būt turpmākā saruna un abpusējā vienošanās par robežu un personīgās telpas ievērošanu, par savstarpējo atbalstu un bērna audzināšanas stratēģiju. Saprotot, ka ne vienmēr iespējams uz emocionāli tik ļoti piesātinātu situāciju paskatīties racionāli un, ņemot vērā, ka esošajā situācijā emocionālajai spriedzei diemžēl pakļauti ir visi ģimenes locekļi, tanī skaitā arī Jūsu mazā meitiņa, mans ieteikums būtu izrunāties ar kādu, kam Jūs uzticaties un kas, Jūsuprāt, palīdzētu Jums "atiet" no situācijas radītās spriedzes, palīdzētu sakārtot sevi un veicinātu rast iekšējo mieru un spēkus un resursus. Iespējams, tas ir kāds Jums tuvs cilvēks, iespējams kāds cilvēks no malas, kas situācijā nav emocionāli iesaistīts – psihoterapeits, mācītājs, drāmas terapeits vai tml."