Mamma: Bērns mani negrib. Varbūt pie vainas ir vīramāte?
Bērns vairāk grib tēvu nekā māti, par ko vedekla daļēji vaino vīramāti. Viņa auklē mazuli, bet mamma ar bērnu pavada vakarus un brīvdienas. Mammai ir aizdomas, ka vīramāte bērnu ietekmē, tādēļ sākusi domāt, ko darīt, lai situāciju mainītu, nevienu neaizvainojot.
"Labdien. Vēlējos lūgt padomu dīvainā situācijā, varbūt kāds vai kāda piedzīvojuši ko līdzīgu. Manā ģimenē aug divus gadus vecs bērns. Kamēr es sēdēju mājās, viss bija labi. Tad aizgāju atpakaļ strādāt, bet ar mazo pa māju dzīvojas vīramāte. Pēc kāda laika pamanīju, ka bērns mani vairs nemaz negrib, tiecas tikai pie tēta. Sākumā man pat tas patika, sirdī sajutu labsajūtu, ka bērniņš var tā pieķerties tētim, bet ar laiku mani sāka mocīt neizpratne - kāpēc tā? Es ar bērnu pavadu kopā visus vakarus, brīvdienas, bet viņš tikai visu laiku pieprasa tēti. Tad es sāku domāt, ka varbūt vīramāte bērnu kaut kā ietekmē pret mani. Sapratu, ka jārīkojas, bet kā? Negribas nekādus kašķus, bet varbūt kāds var sniegt padomu, kā iziet no šīs situācijas, lai nevienu neaizvainotu?", raksta kāda mammamuntetiem.lv lasītāja.
Situāciju palīdz izskaidrot un par vēlamajiem tās risinājumiem stāsta Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra "Līna" psihioterapeits Sandis Ratnieks.
"Sākšu ar to, ka fakti ir jānodala no faktu interpretācijas. Māte raizējas par to, ka viņas bērniņš viņu negrib vai negrib tik bieži, kā to gribētos mātei. Tas zināmā mērā nonāk pretrunā ar normatīvo priekšstatu par mātes lomu maza bērna dzīvē. Ir noteikts priekšstats, ka mātei ir jābūt ciešām attiecībām ar savu mazo bērnu. Pat vairāk. Māte bērnam ir vistuvākais cilvēks.
Konkrētajā gadījumā māte apzinās plaisu starp ideālo bildi un reālo situāciju. Viņa savam bērnam nav tuvākais cilvēks. Tuvākais acīmredzot ir vecāmāte (vīramāte), tad tēvs, māte ir tikai trešajā vietā.
Kādēļ tā ir noticis? Kurš pie tā vainīgs? Jaunā māmiņa domā, ka pie vainas ir vīramāte, kura jaucas viņas dzīvē un noskaņo bērnu par labu bērna tēvam. Tā ir situācijas interpretācija.
Mēģināšu dot nedaudz atšķirīgu skatījumu, nepretendējot uz patiesību pēdējā instancē. Māmiņa ir noraizējusies. Raizes ir pamatotas. Nemāku teikt, kā tas ir noticis, taču, izskatās, ka šajā ģimenē bērna mātes lomu ir pārņēmusi vecāmāte. Vai viņa to ir darījusi speciāli? Nezinu. Varbūt? Bērnam pirmajos dzīves gados ir svarīgi izveidot attiecības (drošu piesaisti) ar savu aprūpes personu. Parasti šādas attiecības bērnam veidojas ar savu bioloģisko māti. Šajā gadījumā ir bijis brīdis, kad vecāmāte ir pārņēmusi mātes lomu. Kādēļ tā ir noticis? Atbildes varētu būt dažādas. Tas, piemēram, varēja notikt brīdī, kad vecāmāte sāka pavadīt ar bērnu kvantitatīvi un kvalitatīvi vairāk laikā nekā māte. Izskatās, ka bērna vajadzības tiek apmierinātas.
Bērna māte attiecību trīsstūrī Bērns - Vecāmāte - Māte atrodas ārpusē. Tāpat viņa jūtas ārpusē attiecību trīsstūrī Bērns - Tētis - Māte. Šajā sakarā māte domā, ka pie vainas ir vīramāte, kas bērnu noskaņo par labu tēvam.
Manuprāt, jautājums ir par to, kā bērna māte jūtas attiecību trīsstūrī Sieva - Vīrs - Vīramāte. Ir svarīgi, vai šajā situācijā sieviete saņem atbalstu no sava vīra, vai viņš vienkārši ir pasīvs.
Nedomāju, ka bērna mātei būtu "jānoliek pie vietas vīramāte". Ja vīramāte pārkāpj ģimenes robežas, tad robežas ir jānovelk viņas dēlam. Ja viņš to nespēj, var domāt par to, ka atdalīšanās no mātes nav notikusi.
Jautājums par attiecībām ar otras puses vecākiem ir ļoti jūtīgs temats. Jūtīgi temati viegli noved pie pārpratumiem un konfliktiem.
Ieteikumi:
- Pārrunāt radušos situāciju ar vīru, izvērtēt, vai vecāmāte ir pārkāpusi kādas robežas vai nē. Ja tas ir noticis, robežas ir jānovelk par jaunu. Sašutums un dusmas par radušos situāciju neko nelīdzēs.
- Mātei pa jaunu ir jādibina kontakts ar savu bērniņu, jārūpējas par to, lai bērnam būtu prieks pavadīt laiku kopā ar savu māti. Jāskaidro situācija bērnam atbilstošā valodā. Varbūt bērniņš dusmojas uz māti, ka viņa viņu ir pametusi. Katrā gadījumā nedrīkst bērnu nostādīt izvēles priekšā, lai viņš izvēlētos, kurš viņš tagad ir mīļākais cilvēks. Nevar prasīt, lai bērns atsacītos no kāda, kas viņam ir nozīmīgs.
Varbūt noder šāds skaidrojums: "Mēs esam ļoti priecīgi, ka mums ir tāda ome, kas par Tevi rūpējas, kamēr tētis un mamma ir darbā. Es esmu Tava mamma, es Tevi ļoti mīlu, un mēs ar tēti kopīgi rūpēsimies par Tevi, lai Tu izaugtu liels, gudrs, stiprs...".
Materiāla tapšanā palīdzēja Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra "Līna" speciālisti.