Brāļu un māsu greizsirdība var pāraugt pat naidā. Kur robežas ķīviņiem?

"Man ir divi bērni – meitai 6, dēlam vēl tikai 4 gadi, bet viņi visu laiku savā starpā kaujas. Vai tas ir normāli? Es nezinu, ko darīt, kad par katru mantu ir tracis mājās, kā man rīkoties, kad viņi atkal savā starpā sāk kauties un plēsties par mantām? Parasti es to atņemu un nedodu nevienam, lai nav lieku strīdu, bet te nu bija, pēc laika atkal strīdas un plēšas savā starpā," padomu lūdz mammamuntetiem.lv lasītāja Skaidrīte.

Bērns laicīgi jāsagatavo brāļa vai māsas ienākšanai ģimenē

S.Ratnieks uzsver, ka vispirms būtu svarīgi saprast, kas notiek bērnu attiecībās. Konteksts ir jāpaplašina. Vienīgais bērns ir princis/princese. Viņš/viņa saņem visu vecāku mīlestību un rūpes.

Kad ģimenē ienāk otrs bērns, princese/princis tiek gāzts no troņa. Sekas bieži ir bērna dusmas, aizvainojums, neizpratne, arī psihosomatiski simptomi.

Lai iespējami mazinātu vienīgā bērna pārdzīvojumus, vēlams viņu sagatavot brālīša/māsiņas ienākšanai ģimenē. Tas mazinās sekas, bet pilnībā tās neizdzēsīs. Tagad viņi ir divi bērni. Tagad ir jādala vecāku mīlestība un rūpes uz abiem. Patiesība ir vēl skaudrāka. Vairāk tiks mazajam, jo viņam tas ir vairāk nepieciešams. Var pat notikt, ka par vecāko tiek piemirsts. Viss grozās tikai ap mazo. Vecāki bieži apelē pie vecākā bērna saprāta: "Tu esi liels, Tev ir jasaprot..." Laikā, kad mazā bērniņa aprūpe paņem tik daudz laika, svarīgi aizvien no jauna viņam/viņai atgādināt, cik ļoti vecāki viņu mīl. Rezervēt laiku vecākajam bērnam.

Bērni kaujas

Ģimenes prihoterapeits atzīst - bērni kaujas, un tas ir neizbēgami, bet to nedrīkst atstāt pašplūsmā. Bērniem ir jānovelk robežas. Vardarbība ir robeža, ko bērni nedrīkst pārkāpt. Bērniem ir jāmāca apieties ar savām dusmām un agresivitāti. Viņi var strīdēties, cīkstēties, bet viņi nedrīkst viens otru pazemot vai fiziski ietekmēt. 

Aprakstītajā situācijā ģimenē ir meita (6 gadi) un dēls (4 gadi), kuri kaujas par vienu mantu.

Labais sliktajā ir tas, ka bērnu cīņas norisinās publiski. Līdz ar to, vecākiem ir iespēja iejaukties un koriģēt bērnu uzvedību.

Vairāki bērni (brāļi/māsas) ģimenē ir neizbēgami ierauti savstarpējā sāncensībā par vecāku uzmanību un par savu vietu zem saules (sava vieta ģimenes sistēmā). Bērni strīdas par vienu mantu, kaujas. Viņi saredz viens otru kā konkurentu, cīnās katrs par savām tiesībām tā, kā to saprot. Šajā cīņā ir svarīgi nepiekāpties ne par pēdu. Vecākais cenšas saglabāt savu vecākā bērna statusu un pārākumu. Jaunākais cenšas turēt līdzi. Mums pieaugušajiem ir jādefinē priekš sevis, kas būtu vēlamā bērnu uzvedība šādā situācijā? Sāncensība neizzudīs. Sāncensībai ir arī savi pozitīvie aspekti.

Mazie tīģerēni rotaļājas un kaujas, caur rotaļu un imitētu cīņu apgūst iemaņas, kas noderēs turpmākā dzīvē. Bērni savās rotaļās un cīņās attīsta iemaņas, kas būs nepieciešamas dzīvē.

Mēs nevaram sānsensību izdzēst. Bet ir jāuzliek saprātīgi ierobežojumi, jāievieš spēles noteikumi. Piemēram, to un to drīkst. To un to nedrīkst. Ja jūs to darīsiet, iestāsies tādas un tādas sekas. Jāmēģina paplašināt sadarbības scenārijs: piemēram, varbūt jūs varat sarunāt, ka kādu laiku ar šo mantu spēlējas viens un tad otrs, varbūt var apmainīties ar mantām, spēlēties kopā, padomus dod S.Ratnieks.

Bērni bieži ļoti koncentrējas uz to, ko brālis/māsa viņiem ir atņēmis. Dažkārt greizsirdība var pat pāraugt naidā. Vecākiem jācenšas īstenot vienādu, taisnīgu attieksmi pret abiem (vai vairākiem) bērniem. Šī iemesla dēļ bieži esam pirkuši vienādas mantas abiem bērniem. Vecākiem aizvien no jauna katram bērnam ir jāapliecina sava mīlestība. Jārunā par to, ka brālīša/māsiņas dzimšana nesusi ne tikai zaudējumus, bet arī ieguvumus. Ieguvumus var pārrunāt, tāpat kā zaudējumus. Bērnam ir tiesības justies tā, kā viņš jūtas. Jāpamana un jāslavē bērni par uzvedību, kas ir atbildusi vecāku uzstādītajiem audzināšanas uzdevumiem, iesaka psihoterapeits.