Kā man izvairīties no strīdiem ar 13 gadus veco meitu?

Kādas mammas stāsts: "Savu meitu esmu audzinājusi viena pati kopš 2 gadu vecuma. Draugi man ir bijuši, bet nekad viņi nav ņēmuši dalību manās un meitas attiecībās. Faktiski esam bijušas tikai mēs divas. Laikam jau esmu arī viņu par daudz lutinājusi un par daudz atļāvusi. Neesmu bijusi ideāla, bet neesmu bijusi slikta mamma. Tā es domāju. Bet pirms pusotra gada iepazinos ar vīrieti no UK un pārcēlos dzīvot pie viņa. Meitu, viņai tagad ir 13 gadu, ņēmu līdzi. Tā kā nekad neesmu varējusi parādīt savai meitai normālu ģimenes modeli, tad viņai bija grūti pieņemt, ka viņai svešs vīrietis uzņemas tēva lomu. Mans draugs ir dusmās ātrs, bet tikpat ātri nomierinās. Parasti strīdi ir bijuši par to, ka meita ar necieņu izturas pret mani un viņu, kavē skolu. Viņš ir bijis pārāk ass vārdos. Bet tai pašā laikā uztraucas par viņu, lutina ar dārgām mantām, uztraucas, ja viņa saslimst. Grib, lai viņa iegūtu labu izglītību.Tagad situācija ir tāda, ka abas ar meitu katru dienu strīdamies. Viņa negrib braukt atpakaļ, jo Latvijā ir draugi, te  ir brīvība, jo kamēr es esmu UK, bet meita šeit brīvlaikā, viņa dzīvo pie mana tēva, kurš nespēj viņu savaldīt. Bet nav jau neviens cits, kur viņa varētu dzīvot. Tā nu meita kliedz, ka ienīst mani, ienīst manu draugu, atpakaļ braukt negrib, uzstāj, lai atstāju viņu Latvijā. Saka man, ka visas viņas draudzenes sakot, ka es esmu vissliktākā māte pasaulē. Tas atkal izraisa strīdus ar manu draugu, jo viņš ir audzis ģimenē, kur vecākus ciena. Arī es neatļāvos tā runāt ar savu mammu. Ko man darīt? Tas ir mans bērns, es mīlu viņu. Bet es arī neesmu gatava upurēt savas attiecības ar draugu,  beidzot esmu ar vīrieti, kuru redzu savā nākotnē. Kā man rīkoties?"                                                                                                                                                                                                                                   

Padomu sniedz personīgās meistarības trenere, NLP meistare Sarmīte Šmite:    

"Man lika aizdomāties viens teikums - "es neesmu gatava upurēt savas attiecības ar draugu!" Vai tad, ja mēs kādu mīlam, vai veidojam attiecības, mēs tā labā kādu vai kaut ko upurējam? Vai vajadzētu salīdzināt šīs divas lietas? Meita jums ir tikai viena, vismaz pagaidām, un tas nekad nemainīsies. Vīrietis var atnākt un, kas zina, kādas attiecības veidojas. Sakot, ka meitu nav kur likt, kā tikai pie jūsu tēva, bija tāda sajūta ka viņa ir kā lieta, kura kaut kur ir jānoliek. Varbūt viņai vienkārši ir vajadzīga mīlestība, sapratne un pieņemšana. Viņa ir tāda kāda ir. Kādēļ gan par to dusmoties, ja tāda ir izaugusi. Neviens jau jums nepārmet, tā ir bijusi jūsu pieredze un varbūt citāds bērns nemaz pie jums nebūtu atnācis. Varbūt tieši viņa jums kaut ko liek iemācīties? Un, ja ir iznācis kaut kas nepareizi, tad padomājiet, kā varētu rīkoties citādi.

Jums vajadzētu pateikt meitai, ka tā vieta jūsu sirdī, kas ir viņai, vienmēr tur paliks.

Dārgas mantas dāvanā var arī neiepriecināt meitu, ja viņa nejūt patiesu mīlestību. Par meitas blēņām protams var dusmoties un pat varat būt stingra. Bet, ja bērns sajutīs, ka tas ir patiesi un pār šīm dusmām ir mīlestība, viss būs citādi. Meita jūt, ka tagad viss griežas tikai ap jūsu vīrieti. Bet vai tiešām to var salīdzināt. Ir sens sakāmais: "Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp." Jums vajadzētu pateikt meitai, ka tā vieta jūsu sirdī, kas ir viņai, vienmēr tur paliks. Tagad gan ir pazaudēta uzticēšanās. Tā pamazām būs jāatgūst. Tā, strauji tuvojoties viņai, jūs varat vēl vairāk viņu nobiedēt. Pusaudža vecums ir pusaudža vecums. Ieteiktu painteresēties, kas šajā vecumā viņiem ir svarīgs. Palasīt informatīvu literatūru. Sazināties ar psihologu, varbūt parunāties ar kādu vecāku, kuram ir šī vecuma bērns. Lai vai cik labs būtu jūsu vīrietis, viņš ir ienācis jūsu attiecību starpā un vēlas kļūt noteicējs. Iedomājieties un sajūtiet pati sevi šajā situācijā. Jūs esiet atdevusi savas meitas audzināšanu sveša vīrieša rokās. Meita ir pietiekoši liela, lai jūs pati ar viņu varētu parunāt no sirds. Padalītos ar savām sajutām, ne tikai kā mamma, bet kā draugs. Ieklausīties arī meitas viedoklī, varbūt sākumā varētu piekrist tam, ko viņa saka un tad pamazām parādīt, kā varbūt varētu būt citādi, vai kā patiesībā ir. Ne viss dzīvē iznāk kā gribam. Un vai zinām, ko gribam. 

Pajautājiet meitai, kā viņa gribētu justies. Viņa bija jūsu abu attiecību centrā. Tagad viņa ir nostumta malā. 

Lielu sava laika daļu veltiet savai meitai. Un ja vīrietis jūs mīl, viņš jūs sapratīs un atbalstīs, nevis uzņemsies vagara lomu.Tikai tad, kad jūs pati būsiet kaut cik sakārtojusi attiecības ar meitu, pamazām tajās varētu ienākt jūsu draugs. Pajautājiet meitai, kā viņa gribētu justies. Viņa bija jūsu abu attiecību centrā. Tagad viņa ir nostumta malā. Ja jums būtu vairāki bērni, tad taču, jūs spētu sadalīt savu uzmanību visiem. Bet tādu uzmanību, kas ir uz visiem simts procentiem tajā mirklī kad esat kopā... Ne tikai jautājot, vai izmācījies, vai paēdi... bet kādas skolā bija sarunas. Kā viņa jūtas klasē starp klases biedriem, kā gribētu justies. Kas ir vissvarīgākais jūsu meitai, vismaz šajā periodā. Saprotiet, ka šajā vecumā ir svarīgas draudzenes.Tur nu neko nevar darīt. Apsoliet, ka noteikti vasarās viņa tiksies ar saviem draugiem. Pasakiet, ka jūs viņu saprotiet un atbalstiet. Nesakārtotas attiecības ar meitu var ar laiku sabojāt arī jūsu abu attiecības. Sieviete, kas prot savā ģimenē ievest mieru un harmoniju varētu patikt arī jūsu vīrietim. Dāvanas un dārgas mantas, un domas par to, kā sakārtot tikai savas attiecības arvien attālinās no jums jūsu meitu. Domājiet par to, kā "parakstīt vismaz miera līgumu" ar meitu. Atsauciet savā atmiņā, kas jūsu meitai bija svarīgs, kas viņai sagādāja kādreiz prieku...! Mēģiniet noķert momentu, kad varētu ar viņu kaut mazliet izrunāties. Uzreiz atklāta saruna diez vai būs iespējama, jo meita jums neuzticas. Tas, ka viņa vārdos jūs ienīst, vēl nenozīmē ka tā patiešām ir. Varbūt kādā momentā tā arī domā. Bet varbūt viņai ir iemesls tā domāt? Runājieties ar viņu naktīs, kad viņa guļ, savās domās. Sakiet viņai visu ko gribējāt, bet nepateicāt. Sūtiet mīlestību, samīļojiet un domās lūdziet viņai piedošanu. Tas nevienam gan nav jāzina. Domājot par meitu, atceraties, cik jauki jums bija tad, kad bijāt kādreiz divatā. Šī pozitīvā enerģija nekur nepazudīs, pēc kāda laika tā viņu sasniegs. Būs kādu laiku tā ar sevi jāpastrādā, lai kaut kas mainītos. Jo tas nenotiek uzreiz, tāpat kā attiecības nesabojājas uzreiz vienā dienā. Meitai ir jājūt, ka nekas jūsu starpā nav mainījies. 

Mēģiniet noķert momentu, kad varētu ar viņu kaut mazliet izrunāties. Uzreiz atklāta saruna diez vai būs iespējama, jo meita jums neuzticas.

Jā, jums blakus ir vīrietis, bet tas tomēr nav cilvēks, kas var tagad viņu pēc savā prāta audzināt, kliegt un būt ass. Mīlestība un vēlreiz mīlestība. Viņa ir jūsu bērns, kas ilgojas pēc sapratnes, cieņas , iejūtības, pieņemšanas un mīlestības. Nevis pēc uzspēlētām vai nopirktām sajūtām, bet pēc patiesām. Reizēm pavisam maza uzmanība var sagādāt prieku, kuru atceramies visu mūžu. Patiesas asaras, vai nejauši pielikta roka, kā sapratne, var daudz atrisināt. Mēs bieži gribam visu darīt ar prātu kā būtu pareizi, kā sabiedrībā pieņemts, bet tajā pašā laikā aizmirstot vienkāršas patiesības - sirds patiesības. Mēs pieļaujam kļūdas, bet tās paši varam arī labot. Uzkraujot tēvam pusaudža vecuma meiteni, kurai ļoti, ļoti vajadzīga mamma, būtu netaisnīgi pret jūsu meitu un arī pret jūsu tēvu. Uzdodiet sev vienu jautājumu. Vai spēsiet būt laimīga un justies mierīga un harmoniska savās jaunajās attiecībās, ja īsti nezināsiet kas notiek ar jūsu bērnu? ...un iespējams kādreiz nonāksiet pie domas, ka laime ir tad, ja arī mūsu mīļie ir laimīgi."