Mājdzīvnieks – zirgs. Arī pilsētniekam!

Lauku cilvēkiem ar zirga mājvietas nodrošināšanu varētu nebūt problēmu, bet pilsētniekiem, kuri tomēr vēlas savu zirgu, arī tiek piedāvāti risinājumi. Izrādās, ir iespējams noīrēt vietu stallī, kur laikā, kad pats netiec līdz savam mīlulim, cenā tiek iekļauta ēdināšana, staļļa tīrīšana, aprūpe un pieskatīšana. 

Zirgs prasa īpašas rūpes. 7 padomi

1. Ja esi zirga saimnieks, atceries, ka šim dzīvniekam nepieciešamas regulāras kustības un treniņi.

2. Ja tev pieder zirgs, rēķinies, ka vienā reizē pie lielā drauga vūs jāpavada apmēram 3 stundas. Pie zirga nevar atnākt kā uz parastu treniņu sporta zālē, kur stundu trenējies, pārģērbies un doties mājās.

3. Pirms katras izjādes zirgs rūpīgi jānotīra, lai spalvu atbrīvotu no netīrumiem, lai vēlāk nerastos kairinājums un iekaisumi.

4. Zirgs var viegli saaukstēties, tāpēc ir jāsargā no caurvēja.

5. Vienmēr jāpārbauda kājas, īpašu uzmanību veltot nagiem, lai laikus pamanītu traumas un dažādas nagu slimības.

6. Kalšana vidēji nepieciešana ik pēc sešām līdz desmit nedēļām, nagu griešana – pēc astoņām līdz divpadsmit nedēļām.

7. Svarīgi, lai stallis būtu labi vēdināts, jo sasmacis gaiss nāk par sliktu dzīvnieka elpošanai un var izraisīt slimības, kuras ir ilgi un grūti ārstējamas.

Reitterapija

Līdz mūsdienām zirgam ir bijuši dažādi galvenie uzdevumi – transporta līdzeklis, palīgs lauksaimniecībā. Bet mūsdienās zirgs ir ieguvis pavisam jaunu funkciju – viņš ir palīgs veselības uzlabošanā. Reitterapija ir rehabilitācijas metode, kura veic pacienta funkcionālo spēju novērtēšanu, fiziskā, psiholoģiskā un sociālā potenciāla attīstīšanu, kur tiek uzsvērta zirga kustību ietekme uz pacienta organismu. Reitterapija labvēlīgu ietekmi atstāj uz cilvēkiem, kas cieš no hroniska stresa, paaugstinātas trauksmes un nomāktības. Zirgi jūt gan to, kā cilvēks šodien jūtas, gan to, kā cilvēks viņam pieskaras. Zirgi apbrīnojami labi izprot savas terapeita funkcijas un izjūt katra cilvēka vajadzības. Lai arī reitterapijā izmanto speciāli apmācītus zirgus, uz praktiski vesela cilvēka organismu un emocionālo stāvokli pozitīvu iespaidu atstās ikviens zirgs, ar kuru būs izveidojies labs kontakts.

Pieredze

"Jāšanas sports manā dzīvē ienāca, kad man bija 13 gadi. Un turpmākos 3 gadus, kamēr pabeidzu pamatskolu, katras brīvdienas intensīvi nodarbojos ar jāšanu Tērvetes zirgaudzētavā," stāsta Ita.

"Atceros savu pirmo jāšanas nodarbību: biju pirmo reizi tik ciešā kontaktā ar zirgu, nemācēju bez trenera palīdzības tikt zirga mugurā, man kā 13 gadus vecam bērnam nebija spēka seglus uzlikt uz zirga muguras. Tomēr pēc pirmās reizes vecākiem ar aizrautību stāstīju, cik ļoti bevaru sagaidīt nākamās brīvdienas un nākošo treniņu.

Foto no personīgā arhīva.

Pēc pirmā treniņa sekoja vēl daudzi, kuros jutos pacilāta, laimīga, nobijusies, ļoti nobijusies.. Īsāk sakot, ir gājis visādi. Atceros, ir bijušas reizes, kad jutos, kā labākā jātniece pasaulē, ka sanāca gan zirgam noturēties mugurā, gan lēkt pāri šķēršļiem, kad saskaņa ar zirgu ir perfekta. Savukārt ir bijušas dienas, kad trenerei bija vienkārši jādusmojas, jo es bez iemesla sēdēju zirgam mugurā, baiļojos un pie katras zirga straujākas kustības kritu zemē. Bet tā bija tā burvība, ka katra reize bija pilnīgi citādāka, tas mani ļoti palīdz arī šodien, jau esot 22 gadus vecai.

Jāšanas sportam ir arī ļoti pozitīva ietekme uz fizisko veselību – uzlabojas stāja, jo ir ļoti svarīgi zirga mugurā sēdēt pareizi, arī kāju un vēdera muskuļi paliek spēcīgāki – skolas laikā es lepojos ar ļoti skaistu un singru vēdera presīti.

Atziņas kopš bērnības treniņu laikiem ir saglabājušās vairākas – ir jāmāk savaldīt savas bailes, ir jāmācās pielāgoties dažādām situācijām. Galvenais – nedrīkst padoties. Ja arī dzīvē gadās kritieni, ir jāpieceļas un jāturpina. Jāizdara darbiņš līdz galam. Šie treniņi ir ietekmējuši manu raksturu – esmu pārliecinātāka par sevi, atvērtāka.

Foto no personīgā arhīva.

Jāšanas sportam ir arī ļoti pozitīva ietekme uz fizisko veselību – uzlabojas stāja, jo ir ļoti svarīgi zirga mugurā sēdēt pareizi, arī kāju un vēdera muskuļi paliek spēcīgāki – skolas laikā es lepojos ar ļoti skaistu un singru vēdera presīti. Pēc pieredzes varu teikt, ka bērniem un pusaudžiem būtu ļoti veselīgi nodarboties ar šo sportu. Protams, arī šai nodarbei ir savas negatīvās puses – šis ir visai dārgs hobijs, arī var būt bīstams, jo ir salīdzinoši viegli gūt savainojumus. Personīgi man nekas vairāk par sasistu īkšķi negadījās. Treniņi arī aizņem daudz laika un prasa lielu atdevi, kas var izveidot sarežģītu situāciju, ja mainās dzīves apstākļi. Šis bija arī mans iemesls, kāpēc mazliet piespiedu kārtā nācās pamest šo sportu – pārvācos no Tērvetes uz dzīvi Rīgā, bija neiespējami veltīt tikpat daudz laika šim hobijam, cik iepriekš.
Šobrīd cenšos izjāt ar zirgu, kad vien rodas tāda iespēja. Pirms pāris gadiem no mammas uzzināju, ka viņas mamma – mana vecmāmiņa – ir bijusi velnišķīgi laba jātniece. Tas man lika iemīļot zirgus vēl vairāk, jo ir tāda sajūta, ka varbūt esmu pārmantojusi šo aizraušanos no viņas. Un esmu nolēmusi, kad man pašai būs bērni, es gribētu dot viņiem iespēju nodarboties ar šo sportu, lai viņi iegūst tikpat daudz, cik esmu ieguvusi es."