Modes kliedziens mājdzīvnieku izvēlē - zarkukainis!

Poartālam mammamuntetiem.lv par savu mīļdzīvnieku izvēli stāsta Irēna:

"Insekti kā mājdzīvnieki man liekas piemēroti cilvēkiem, kuri klusībā sapņo turēt čūsku, bet nevar to atļauties savas mīkstās sirds vai nepietiekamo ienākumu dēļ - tāds pamatīgāks rāpulis maksā dārgi, bet pārtiek no pūkainiem dzīvnieciņiem.

Tā kā man jau bija mājas mīluļu lomās daži pūkaini zvēriņi, izlēmu par labu mazāk plēsīgām aukstasiņu radībām.

Zināju, ka divi mani draugi Latvijā tur zarkukaiņus (Carausius Morosus), uzreiz aizrakstīju, lai atsūta man zarkukaiņu oliņas, ja nav par grūtu. Nolēmu tās uzdāvināt savam mīļotajam vīrietim uz Jauno gadu, jo dažādu dzīvo radību viņš mīl tikpat ļoti kā ekstravagantus pārsteigumus.

Olas līdz Holandei (Nīderlande) atceļoja bez starpgadījumiem, ieliktas starp sākotnēji mitrām vatītēm; tikai viena bija saplīsusi. Ieliku tās stikla traukā uz mitrām smiltīm, pārvilku ar marli un noliku vannasistabā - tur siltāks un mitrāks.

Vienreiz visas neizperētās olas izbira turpat pa vannasistabas grīdu, tad gan bija liela meklēšana un cenšanās tās atšķirt no vienkāršiem gruzīšiem. Biju iekšēji gatava, ka no flīzīšu šķirbām izrāpos ne viena vien zarkukaiņu jaunā paaudze, bet, par laimi, vai nu es rūpīgi uzlasīju visas olas, vai arī izšķilšanās apstākļi nebija no tiem labvēlīgākajiem.

No šādas oliņas izšķiļas zarkukainis. Oliņa ir 60 reižu palielinājumā, fotografēta no mikroskopa.

Zarkukaiņa olas atgādina aizskrūvējamās metāla blašķītes, no kurām slāpes veldzē karavīri. Tās var tik ilgi sagulēt neizšķīlušās, ka uz Jauno gadu dāvanā pasniedzu nevis jaunos kukaiņus, kā biju iecerējusi, bet tukšu trauku ar smiltīm, tā no tiesas pārsteidzot savu dzīvesbiedru.

Pirmie divi kukainīši izšķīlās nedēļu pēc Jaunā gada. Pāris dienu laikā to bija jau 13, tad 16, bet tad es pieņēmu lēmumu iznīcināt atlikušās olas. 

Jaunie kukaiņi kustas ļoti ātri, bet ēd un aug vēl ātrāk, kādas sešas vai septiņas reizes nomainot "ādu" - kukaiņu apvalks neaug līdz ar ķermeni, tāpēc no tā jātiek ārā. Tas ir aizraujošs skats, kā tāds zarkukainis ar galvu uz leju karājas pie insektārija griestiem vai kādā zariņā, pakāpeniski un ļoti lēnām izlienot no savas ādas, līdz tā paliek karājoties kā pelēcīgi balta plēksnīte. Dažreiz gadās kļūdas. Tad kukainis "ādas" maiņas procesā pazaudē kādu kāju. Vēl kājas var pazust, ja insektārijā ir par daudz īpatņu vai/un par maz barības. Kukaiņi paši apkož cits cita ekstremitātes un taustekļus. Tiesa, šis defekts viņiem netraucē lodāt pa zariem un dzīvot pilnvērtīgi līdz vecumam.

Zarkukainis izliekas par zariņu.

Nobriedis kukainis iemanto sarkanas priekškāju paduses un izdēj neskaitāmi daudz oliņu, līdz sasniedz apmēram gada vecumu, paliek arvien kūtrāks, mazāk ēd, kļūst melns un sastingst uz visiem laikiem. Man šobrīd ir palicis viens vienīgs pēdējais kukainis, kurš pēdējiem spēkiem velk savu ķermeni pa pētersīļa krūmu. Viņa mūžs jau pārsniedzis viena gada un trīs mēnešu robežu.

Šādi izskatās miris zarkukainis.

Absolūtais vairākums zarkukaiņu kolonijas iemītnieku ir mātītes. Tām nav nepieciešams tēviņš, lai dētu apaugļotas olas, no kurām, visticamāk, izšķilsies atkal jaunas mātītes.

Diemžēl mēs iznīcinājām pilnīgi visas oliņas, lai pie mums, aptuveni citējot zarkukaiņu audzētāju Ievu, "neizskatītos kā Ķīnā". Tā bija viņa, kas man palīdzēja aizsākt zarkukaiņu koloniju, un paldies vēlreiz, ja lasi šo rakstu! Ja zarkukaiņu turētājs tomēr nevēlas dzīvot kā ķīnietis, olas var uz brīdi ielikt saldētavā. Arī šo gudrību uzzināju no kādas pieredzējušākas audzētājas par mani. Vienreiz olas no saldētavas restītēm izbira tieši atvērtā iepakojumā ar saldētiem dārzeņiem cepšanai, tā ka kaut kas ķīniešu gaumei līdzīgs tomēr sanāca.

Zarkukainis savu spēku pilnbriedā izdēj vairākas olas dienā. Mēs mēģinājām tās pārdot vietējā sludinājumu portālā, bet pieteicās tikai kāds zēns, kurš vēlējās nopirkt pieaugušus kukaiņus. Viņš atnāca kopā ar tēvu, un es ielasīju viņa kastītē sešus skaistus zarkukaiņus, par puseiro gabalā. Es ceru, ka viņi nodzīvoja ilgu un skaistu mūžu, bet viņu bērni joprojām dēj oliņas kaut kur mūsu pilsētā.

Zarkukaiņi vasarā ēd liepu, rožu, efeju, vītolu, salātu, aveņu, kazeņu un gan jau ka citu tiem līdzīgu savvaļas augu lapas, tātad siltajā gadalaikā izdevumu kukaiņu barošanai nav. Ziemā manējie barojās no pētersīļa podiņā, kuru pirkām reizi nedēļā vai pat biežāk no bioloģiskā ražotāja. Esmu dzirdējusi, ka citi audzē podā pupas vai zirņus, ko izbarot kukaiņiem.

Zarkukaiņi vasaras brīvsolī uz balkona.

Svarīgi, lai zarkukainis ēstu tikai ekoloģiski tīrus, ne ar kādiem nitrātiem vai citiem līdzekļiem neapsmidzinātus augus, citādi tas var aiziet bojā. Tāpēc nederēs lielveikalā nopērkamās rozes podiņos, bet ceļmalas mežrozītes - katrā laikā!

Laiku pa laikam kukaiņus var apsmidzināt ar ūdeni no pulverizatora, bet var arī apsmidzināt tikai insektārija sienas. Tad zarkukainis atrāpo un padzeras no ūdens piliena.

Rūpēties par zarkukaini var pat mazs bērns, tikai jāraugās, lai, skaistos kukaiņus ņemot rokās, tie netiktu traumēti. Ja zarkukainis jūtas apdraudēts, viņš izstiepj priekškājas uz priekšu, pakaļkājas uz aizmuguri un izliekas par zariņu. Tādu "zariņu" var paviļāt pa plaukstu vai nolikt uz galda, viņš nepamodīsies, kamēr neizdomās: briesmas ir garām.

Šādi izskatās divi apskāvušies zarkukaiņi.

Zarkukaiņu lielie žokļi tiek izmantoti tikai lapu graušanai, atstājot tajās prāvus robus. Ap žokļiem zarkukainim aug mazi sariņi, ar kuru palīdzību viņš pietur lapu ēšanas laikā. Cilvēkam šis kukainis nav bīstams."

Foto autore ir pati Irēna, kurai nu palicis viens vienīgs zarkukainis.