Gribu pamest civilvīru, kurš mani nemitīgi krāpj. Kā to labāk izdarīt?

"Sveicināti. Vēlētos lūgt Jums padomu. Ar savu civilvīru dzīvojam kopā jau 6 gadus un mums ir divi dēliņi. Pēdējo gadu laikā es jūtos tik nelaimīga, cik cilvēks vispār var nelaimīgs būt. Vīrs mani krāpj, jau vairākus gadus. Pagājušajā vasarā neizturēju un aizgāju no viņa, pārvācos dzīvot uz otru Latvijas malu. Pirmo mēnesi jutos labi, nebija vairs pārdzīvojumu, līdz ar to jutos daudz labāk. Tad viņš sāka man zvanīt, brauca ciemos, lūdzās, lai nāku atpakaļ, zvērēja, ka vairs neatkārtosies tā krāpšana. Ņemot vērā to, ka mīlu to cilvēku, lai kāds viņš būtu, atgriezos, arī mazie sāka pārāk bieži interesēties par tēti. Sākumā bija īsts paraugvīrs, bet diemžēl atkal kāja paslīdēja. Es nezinu, ko darīt. Es gribētu aiziet uz visiem laikiem, bet nevaru tam saņemties, es nespēju bez viņa dzīvot. Lai arī viņš zina, ka es par viņa sānsoļiem visu zinu, viņš nepārstāj apgalvot, ka mīl tikai mani un bez manis dzīvot nevar. Kā lai izprot tādu cilvēku? Kā, lai es rīkojos?," raksta kāda portāla mammamuntetiem.lv lasītāja.

Atbildi sniedz S.Šmite:

"Diez vai kāds varēs pateikt, kā tieši Jums jādzīvo. Katrs savā dzīvē izdara savas izvēles. Var iet savu ceļu savā izaugsmē, protams, ja vēlas to darīt. Savā izaugsmē tas varētu būt sevis izzināšanā. No vēstulītes var nojaust, ka diez vai sevi pazīstat. Vai zināt, kas tieši Jums interesē? Kā Jūs pati būtu laimīga? 

Cilvēks ir tāds, kāds viņš ir un mēs varam strādāt pie sevis, ne pie otra. Ir ģimenes, kuras tādu dzīvi dzīvo, kādu Jūs aprakstāt un abiem ir labi. Ja Jūs tas neapmierina, ir jāizdara sava izvēle. 

Aizbraucot projām no savas ierastās vides, kādu brīdi būs labi, bet ir teiciens - no sevis jau neaizbēgsi. Varētu teikt, veidojat atkarīgas attiecības. Jūsu dzīves centrā ir vīrietis - Jūsu bērnu tēvs. Bet, lai viss mainītos, Jūsu pašas dzīves centrā jābūt Jums pašai. Ko gan mēs kādam varam dot, ja mūsos nekā nav?

Jāmācās mīlēt sevi un viss sākas ar sevis iepazīšanu, tad sevis cienīšanu. Kas vispār nepieļautu kaut ko tādu. Ne katrai sievietei var tā darīt pāri. Kāpēc tā?

Ir cilvēki, kas ļoti labi, sirsnīgi un līdzjūtīgi izturas pret citiem, bet kā pret sevi pašu? Kas notiek cilvēka paša iekšienē? Kā viņš sevi vērtē? Kāds dialogs risinās iekšienē tieši pret sevi?

Darbojas, tā saucamais spogulis, ar savu iekšējo pasauli piesaistām sev tieši tos cilvēkus un konkrētās situācijas. Atkal secinājums - jāsāk ar sava spoguļa kārtošanu.

 

Uzdodiet sev jautājumu, kas pēc Jūsu domām ir mīlestība? Kā Jūs mīlat pati sevi, ko tieši darāt, ko ļaujat un ko nē. Vai protat sevi cienot pateikt arī - NĒ?

Aizejot projām no viena vīrieša, sevī auklējot upura programmu, satiksiet tieši tādu pašu, vai pat vēl sliktāku cilvēku.

Diezin vai sapratīsiet Jūsu vīra darbības motīvus. Bet varētu pajautāt, kāpēc viņš tā dara. Sarunā iegūtu informāciju, kas noderētu Jums pašai, sevis iepazīšanai Tas, ka viņš saka, ka Jūs mīl, izskatās pēc manipulācijas.

Viņš ir tāds, kāds viņš ir. Ja jau nav mainījies šos sešus gadus, tad ir jānotiek kaut kam ļoti radikālam, lai mainītos. Izvēle, protams, ir Jūsu rokās, ko un kā darīt. Lai ķertos klāt pie kaut kā reāla, Jums pašai jāzina ko vēlaties, kā gribat justies. Tātad, jāraksta savi mērķi, citādi visu dzīvi dzīvosiet kā citi vēlas.

Ja Jūs nespējat bez viņa dzīvot, tas varētu nozīmēt, ka gribat izpelnīties mīlestību. Bet to nevar izpelnīties, tā jārada sevī pašā. Es to saucu par savu iekšējo mīlestības trauku. Cits nekad to nevar piepildīt, to varam tikai mēs paši. 

Mazāk gausties - vairāk pateikties. Tā ļausiet, lai jūsu dzīvē ienāk labas lietas un situācijas. Ne jau viss griežas tikai ap Jūsu vīrieti. Ļoti labi ir paļauties uz Visaugstāko. Runājiet ar Viņu, kā protiet, no sirds un saviem vārdiem. Lūdziet, lai palīdz Jums saprast sevi, savu dzīvi. Lai šīs sarunas ir kā Jūsu dzīves vieds. Visums noteikti atsauksies. Tā pildīsies arī mīlestības trauks un spodrināsies jūsu iekšējais spogulis. Pamazām Jūsu dzīves centrā būs pavisam kas cits. Tas ir ceļš pašai pie sevis.

Varam jau skriet projām, bet atkal un atkal kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. 

Mīlestība ir tad, kad varam dzīvot pa vienam, bet ir labi arī kopā. Lai Jums izdodas atrast sevi, saprast ko tieši savā dzīvē gribat un ķerieties pie darba.  Cilvēki dzīves beigās nožēlo to, ko nav paveikuši, ko nav uzdrošinājušies. Var palikt tur, kur esat, un dūšīgi mainīt savu iekšējo programmu. Un kas zina - noteikti pastāv iespēja, ka apkārtējie arī mainīsies. Bet, ja nē, vienmēr ir izvēles iespējas darīt citādi".