Viņš no visas sirds vēlas bērnu, bet es NĒ

​​"Sveiki visiem. Vēlos pastāstīt par savām izjūtām, jo man patreiz ir tik smagi. Esmu 25 gadus veca. Man ir labs partneris, nesen mani bildināja, nav mums materiālu problēmu, viņš strādā, ir labestīgs, mīl bērnus. Un par visu vairāk viņš vēlas savu bērniņu. BET - es nevēlos bērnu, vai tas ir slikti?

Man nepatīk bērni, manī nav nekādu mātes instinktu. Doma, ka man varētu būt mazs zīdainis mājās, padara mani slimu, man tas liekas pretīgi, man riebjas (ļoti atvainojos) visas tās māmiņas, kuras ir pārlaimīgas, jau esot stavoklī un to vien dara, kā runā par saviem zīdaiņiem.

Man ir divas māsas meitas, es viņas mīlu vairāk par visu pasaulē, bet es nespēju iedomāties, ka es tā varētu mīlēt savu bērnu, man tas liekas neiespējami. Toties es mīlu savu suni, un domāju par vēl viena iegādi, nekas mani tā neiepriecina, kā kopīgas pastaigas un treniņi ar manu skaisto rotveilerpuisi.

Bet bērns, vai dzīve ar to nebeidzas, ja man piedzimst bērns? Visu dienu, kamēr mans vīrietis darbā, man jātup ar bērnu, jāklausās viņa bļaušanā? Nav laika nekam citam, mana drauga māsa jūlijā piedzemdēja dēlu - dievina to savu puiku un nekas cits viņai neeksistē, mati visu laiku netīri, pati neuzkrāsojusies, nesmuka. 

Es būšu ļoti pateicīga, ja pārliecināsiet mani par pretējo, ka bērns tas ir labi, ka laiks atliek arī citām lietām, ka bērns nav beigu sākums. Un, kā mīlēt to augošo vēderu, tas vien mani atbaida, visas tās pārmaiņas un dzemdību mocības dēļ bērna.

Un pati trakākā lieta visā šajā - pirms 4 mēnešiem pārtraucu lietot tabletes, pateicu partnerim, ka varam mēģināt bērniņam, bet man nez kāpēc likās, ka tas nenotiks, mans partneris ir 37 gadus vecs, divus gadus atpakaļ man bija aborts, kad kļūdas pēc paliku stāvoklī no kāda, kuru es nemīlēju. Bet tas ir noticis - es esmu stāvoklī, aptuveni mēnesi!!! Neesmu teikusi nevienam, it īpaši savam partnerim, viņš ļoti grib bērnu, un, ja es vēlēšos abortu, viņš tam noteikti nepiekritīs. Es nezinu, ko man darīt?"