Patiess stāsts: Baidoties no klačām, mamma mani piespieda veikt abortu

Informācija no portāla www.kasjauns.lv.

„Raiti pazinu jau sen, taču, kad pēc ilga laika atkal satikāmies, skaidri redzēju, ka viņš ir ļoti mainījies  kļuvis tik vīrišķīgs! Es iemīlējos, par spīti tam, ka, pēc mana tēva domām, Raitis ne tuvu nelīdzinājās tam ideālam, kuru man vajadzēja. Ja 17 gados cilvēks var pa īstam mīlēt, tad es Raiti mīlēju. Un mīlu. Šķiet, tās ir abpusējas jūtas. Ko tik mans tēvs nedarīja un neteica, lai manās acīs nomelnotu Raiti, lai padarītu viņu par krāpnieku un piedzīvojumu meklētāju! Es ticēju Raitim, tikai viņam. Kad bijām draudzējušies jau aptuveni gadu, mans tēvs skaidri un gaiši pateica, ka darīs visu, lai es nebūtu kopā ar Raiti. Arī mammai šķita, ka esmu vēl pārāk maza, lai interesētos par puišiem. Man bija vienalga.”

Uzzināju, ka gaidu bērniņu
„Īsi pirms 18. dzimšanas dienas es uzzināju, ka esmu stāvoklī. Biju stresā, tomēr no sirds priecājos un biju pārliecināta, ka arī Raitis priecāsies. Nekļūdījos, Raitis patiesi priecājās, kaut arī mums abiem bija tikai astoņpadsmit. Ilgi šo faktu no vecākiem slēpt nevarēju, tādēļ kārtējā strīdā karstumā, kad vecāki atkal centās mani pārliecināt par to, cik Raitis ir slikts, paziņoju viņiem, ka „sliktais” Raitis ir mana gaidāmā bērniņa tēvs. Lieki komentēt vecāku reakciju — viņi, protams, neko tādu negaidīja un bija ne tikai pārsteigti, bet arī sašutuši. Pat šajā situācijā tēvs neuzskatīja mani par vainīgu. Viņš vainoja tikai Raiti, pat īsti nepajautādams man, kas un kā notika. Tēvs uzskatīja, ka Raitis mani piespieda, ka viņš mani izvaroja... Tobrīd sapratu, ka mani vecāki nav īsti veseli.”

kārtējā strīdā karstumā, kad vecāki atkal centās mani pārliecināt par to, cik Raitis ir slikts, paziņoju viņiem, ka „sliktais” Raitis ir mana gaidāmā bērniņa tēvs.

Man trūka vārdu...
„Pat ļaunākajos murgos nebiju iedomājusies, ka mani vecāki būs pret bērniņa nākšanu pasaulē. Es prognozēju, ka viņi izvirzīs man ultimātu un aizliegs satikties ar Raiti, no kā, starp citu, baidījos visvairāk. Taču — ne. Nākamajā rītā mamma paziņoja, ka es nedrīkstu paturēt gaidāmo bērniņu. Viņa teica, ka jau rīt mēs brauksim pie ārsta uz Rīgu. Tāpat viņa piekodināja, ka mana grūtniecība ir tikai baumas un šīs runas nedrīkst izplatīties pagastā. Mana mamma ir pagasta padomes priekšsēdētāja, un visiem bija jādomā, ka viņai ir ideāla ģimene, ka viņa ir uzaudzinājusi brīnumbērnu, kuru visi apskauž. Tētis mammas monologā klausījās klusējot, nebilzdams ne vārda. Arī es klusēju, jo man trūka vārdu, lai komentētu mammas nežēlību. Tajā pašā dienā to uzzināja Raitis. Viņš, protams, bija šokēts par mammas plāniem. Lai gan mēģināju atrunāt, Raitis tomēr devās pie manas mammas, lai runātu ar viņu. Protams, bezjēdzīgi, jo mamma Raiti nosauca par lupatu, kas viņas lielisko meitu izvarojis... Klusiņām cerēju, ka varbūt mamma visu vēlreiz padomās un mainīs savu attieksmi pret Raiti, pret gaidāmo bērniņu, kas ir viņas mazbērns. Taču tas bija pārāk skaisti, lai būtu īstenība.”

Pat ļaunākajos murgos nebiju iedomājusies, ka mani vecāki būs pret bērniņa nākšanu pasaulē.

Esmu no viņas atkarīga
„Braucot uz Rīgu, mēģināju mammu atrunāt no briesmīgā soļa, taču viņa visu ceļu skandināja, ka mani uztur, baro, ģērbj un izmitina, dod naudu un izdabā visām manām kaprīzēm. Vārdu sakot, es esmu no viņas atkarīga, un gribu vai negribu, man tomēr būs jātaisa aborts, jo viņa, redz, neies barot kaut kāda puišeļa pēcnācēju. Bet tas bija viņas mazbērns! Viņa bija auksta, neiejūtīga un ļauna. Man tik ļoti sāpēja, bet es neko nevarēju darīt, jo patiešām dzīvoju pie vecākiem un biju no viņiem finansiāli atkarīga. Man nebija citas izejas. Ar asarām acīs, mammas pavadībā, iegāju kabinetā. Viņa jau iepriekš visu bija sarunājusi. Tas notika ātri. Fiziski nejutu izmaiņas, jo bērniņš bija vēl pavisam mazs, bet emocionāli — visu laiku domāju par notikušo. Klusēju, kamols kaklā bija iestrēdzis, un likās, ja sākšu runāt, man sāks birt asaras. Ārste man stāstīja pēdējos norādījumus, kas un kā man tuvāko divu nedēļu laikā jādara, bet es domās joprojām biju uz krēsla otrā kabinetā, ar asarām acīs un asiņojošu dvēseli... Kad iznācām ārā no slimnīcas, mamma priecīgi pajautāja: „Aizejam uz kafejnīcu?” Viņasprāt, mēs bijām paveikušas kaut ko varenu, un tagad tas jānosvin. Pretīgi.”

Joprojām sāp
„Pagājis gandrīz gads, bet joprojām sāp — bērniņa zaudējums un vecāku attieksme. Nekad nebūtu iedomājusies, ka viņi var būt tik nežēlīgi! Ar šantāžu viņi panāca to, ka uztaisu abortu. Viņi arī domāja, ka pēc tam nevēlēšos satikt Raiti, taču — kļūdījās, jo pēc tā notikuma mūsu attiecības kļuvušas vēl ciešākas. Viņš man ir viss...”

Teksts: Kristīne Ancāne, žurnāls „Sīrups”,  www.kasjauns.lv