Es esmu laimīga, bet gribu būt vēl nedaudz laimīgāka!

Gāja gadi, un es mācījos Jelgavā, taču, ik reiz, braucot mājās, man bija jāpārsēžas citā autobusā Staļģenē. Tur tieši pretim pieturai bija māja. Kaut kā neviļus katrā reizē sevi pieķēru pie domas, cik forši ir dzīvot tik tuvu pieturai, tev tikai jāpamostas, jānomazgā seja, jāapģērbjas un tu vari doties uz autobusu, mirklī, kad tas tikko piebraucis... Es tik bieži par to sapņoju, ka nu šis sapnis ir piepildījies! Es dzīvoju Staļģenē, un par manu vīru kļuva tieši tās pašas mājas saimnieks, kura atrodas iepretim pieturai!!! Kopš tā brīža es ļoti sāku ticēt sapņiem. Galvenais tos sapņus izjust ar visu sirdi, nevis tikai domās mētāties no viena sapņa pie otra! 

Mani sapņi ar to nav beigušies. Tie pamazām piepildās viens pēc otra! 

Ikvienas sievietes sapnis ir izjust to, kā ir iznēsāt savā klēpi daļiņu sevis un savas lielās mīlestības. Par lielum lielo laimi - arī es esmu izbaudījusi šo mirkli divreiz - sagaidīju gan meitu, gan dēlu! Un ļoti klusām pie sevis ceru, ka man paveiksies vēl vairāk, kad es spētu iznēsāt divas mazās sirsniņas vienlaikus. 

Ja jārunā par bērniem, tad vislielākā laime saistās tieši ar viņiem - cik vienreizēji labi ir just, kad bērniņš tev smaida, tas neaprakstāmais mirklis, kad bērniņu sajūti pirmo reizi un ir iespēja viņu noglāstīt un sniegt pirmo lielo mammas buču, kas nāk kā svētība visam turpmākajam bērniņa mūžam. Patiesībā, mani dara laimīgu arī mirklis, kad mans bērns pienāk un noglāsta manu asarām samirkušo vaigu un pasaka, ka ne par ko nav jāsatraucas, jo viss taču būs labi, jo es esmu viņa mamma, un viņa mamma ir stipra! Manuprāt, neviena mamma nepaliek vienaldzīga, kad viņas bērniņš gūst panākumus, kad dzied tev dziesmiņu, stāvēdams ar satraukuma pilnu sirsniņu daudzo skatītāju priekšā!!! Bērns ir tas kas mūs tur pie zemes, bērns mūs motivē un neļauj padoties!!! 

Vispār jau es sevi uzskatu par vienreizēji bagātu cilvēku - man ir ģimene, man ir bērni, man ir vecāki, man ir četri vienreizēji un neatkārtojami brāļi ar ģimenēm.

Bet mēs neesam tikai mammas, mēs esam arī sievas!

Manā, sievas dzīvē, ir sanācis tā, ka mans vīrs nebūs no tiem, kurš mētāsies ar skaļiem vārdiem - ES TEVI MĪLU! Lai to pateiktu, viņam tiešām tai brīdī tā jājūtas! Taču, kad ir šie brīži, tad ticiet man - nekāds zelts, dimanti vai vēl sazin kādi dārgumi nespēj tos aizstāt!  Paldies, Dieviņam, ka Viņš ir savedis kopā tieši mūsu ceļus. Mūsu ceļā bija neviens vien lielais akmens, kurš lika mest līkumus prom vienam no otra! Tomēr, mums bija lemts būt kopā un apmetot līkumus viens otram, mēs satikāmies un nu 13 gadus laimīgi savā mīlestībā audzinām 6 gadīgo Janu un divgadnieku Aleksi! Lielum lielo -  paldies - man jāsaka savam vīram, par to, ka viņš spēj uzturēt brīvības garšu mūsos abos, mums nav jājūtas saspiestiem, mums ir dotas iespējas sailgoties vienam pēc otra, neskatoties uz to, ka abi strādājam vienā darba vietā! es no sirds jūtos laimīga, kad man ir cilvēciņš, kuram vakaros varu pieglausties cieši klāt un no rīta gatavot līdzi pustdienu maizītes un saņemt lielo buču pateicībā par padarīto!

Ir kāds neliels sapnītis, kurš man kā mājsaimniecei vēl nav piepildījies. Sapņa īstenošana ir tuvu, taču uz to man sanāk iet pavisam palēnām. Es ļoti vēlos (bet ne tik ļoti kā labu veselību bērniem), būt saimniece savā virtuvē! Šobrīd mēs esam divas vienā virtuvē, tas nedaudz liek saspiesties, taču ar to nav neiespējami sadzīvot! Aizverot acis, es redzu, kā mani brīvie brīži paiet plašā, no koka mēbelēm un sienām veidotā virtuvē, izmēģinot jaunum jaunas receptes, ar kurām cienāt ģimeni un draugus!

Draugi, draugi, draugi!!! Ik vienam novēlu izjust, ko nozīmē patiess draugs!!! Ir cilvēciņš, kurš tavās acīs neliekuļos, atbalstīs un pateiks nomierinošus vārdus, kad grūti. Mana labākā draudzene ir vienreizēja sieviete, pateicoties kurai daudzas lietas dzīvē esmu pārdomājusi. Viņa man ļāvusi nolaisties no mākoņiem, kad vajadzīgs būt saprātīgai! Pateicotis viņai es varu izjust, ko nozīmē būt māsai, jo tieši tādas mēs viena otrai esam, kā divas māsas, kurām bij jāsatiekas! Pateicoties viņai, man ir iespēja izjust, kā ir būt, kad tev ir vairāk kā divi bērneļi. Ik pa brīdim paņemot par auklējamajiem viņas vienreizējās meitiņas, es spēju iemācīties dalīties ar savu mīlestību, ne tikai  pret  saviem bērniem, bet arī pret citiem. Mēs labprāt pieskatām viena otras mazuļus, rādam piemērus saviem bērniem, ka ne vienmēr svarīgas ir materiālas lietas, bet arī garīgas. spēja dalīties ar priekiem un bēdām. Ja bērni strīdas, tad mācām, ka to visu var atrisināt izrunājoties, ka nav tikai - " mans"  vai " tavs". Mēs iemācam dalīšanos. Kaut vai kā piemērs - ja vienai no mums ir kulinārās " izvirtības", tad cenšamies dalīties ne vien receptēs, bet arī ar rezultātu! Pateicoties viņai es jūtos daudz bagātāka! Man prieks, ka mēs esam!!! 

Vispār jau es sevi uzskatu par vienreizēji bagātu cilvēku - man ir ģimene, man ir bērni, man ir vecāki, man ir četri vienreizēji un neatkārtojami brāļi ar ģimenēm. Man ir tik daudz visa, ka brīžam šķiet  - es grēkoju, vēlēdamās vēl vairāk!!! Es melošu, ja teikšu, ka neesmu laimīga un priecīga!!! Es esmu laimīga, bet gribu būt vēl nedaudz laimīgāka!!!

Iesūtījusi Marina Apaļā, Māmiņdienas stāstu konkursa “Par ko sapņo sievietes” dalībniece

Piedalies Māmiņdienas stāstu konkursā "Par ko sapņo sievietes?" arī Tu!

Māmiņdienas stāstu konkursa balvās:

- ielūgumi uz itāliešu dziedātāja Toto Cutugno koncertu

- dāvanu kartes Ls 20 vērtībā suši restorānā "Sushi & Wok "