Mans mīļākais kaķis – siāmietis

Siāmas kaķi ir cēlušies no tālās Taizemes, kur tas ir svēts dzīvnieks, un leģendas stāsta, ka Siāmas kaķis sargājis Budas tempļus. Taizemē būt par Siāmas kaķa saimnieku ir bijis liels pagodinājums. Un par kaķa zādzību pat varēja tikt sodīts ar nāvi. Eiropā šis krāšņais dzīvnieks nonācis tikai 19. gadsimta beigās. 

Oriģinālajam Siāmas kaķim apmatojuma krāsa veidojas no klasiska sabuļādas brūna punktējuma ar krēmkrāsas pamattoni, taču Rietumu audzētavas ieviesa lielāku krasu daudzveidību, selekcionēšanas procesā iesaistot arī citu šķirņu kaķus. Oriģinālajam Siāmas kaķim ir acu šķielēšana un astes samezglojumi, kas patlaban šķirnes kaķiem tiek uzskatīti par nopietniem defektiem. Siāmas kaķis ir vidēja auguma kaķis ar garu, slaidu ķermeni, kas vienlaikus tas ir spēcīgs un muskuļots. Pakaļkājas ir garākas par priekškājām. Kājas ir slaidas un ķepas – mazas un ovālas. 

Siāmas kaķis ir ļoti aktīvs un neticami saprātīgs. Viņi ir izteikti ekstraverts un var būt ārkārtīgi skaļš. Siāmas kaķis noteikti pieprasīs uzmanību un vēlēsies būt daļa no ģimenes. Siāmas kaķis nav piemērots aizņemtam cilvēkam, ja vien mājās nav divi Siāmas kaķi, kuri varētu viens otru izklaidēt. Tajā pašā laikā Siāmas kaķis ir bezgala uzticīgs savam saimniekam un var nepaciest konkurentus. Saimniekam ir jāparūpējas par rotaļlietām un nagu asināmo koku. 

Mana Siāmas kaķa stāsts:

"Mūsmājās mazs siāmietis nonāca skaistā pavasara dienā. Un mazs vēl maigi teikts. Kaķēns bija tik sīks, ka bez problēmām satilpa uz pieauguša cilvēka plaukstas. Toties balss bija kā pieciem kaķiem kopā. Kad Kita izauga, viņa nebija liela – izskatījās pēc pusaugu kaķēna. Mazulīte ātri vien iemantoja visas ģimenes nedalītu mīlestību, ko arī nekautrējās izmantot. Interesanti, ka pēc viņas balss varēja bez kļūdīšanās saprast, vai viņa vēlas ēst, gulēt vai vienkārši ir nosalusi. 

Ja citi kaķi pieķeras vietai, tad siāmieši patiesi savas mājas asociē ar cilvēkiem. Sākotnēji Kitas galvenais cilvēks bija vecmāmiņa, kuras nāvi kaķene ļoti pārdzīvoja. Pēc tam pieķērās man, un es pārceļoties no laukiem uz Rīgu, Kitu ņēmu līdzi. Domājām, vai tik viņai šāds pārmaiņas nebūs par grūtu, bet nē – viņai telpa bija vienaldzīga, ja vien tuvumā ir viņas cilvēks. Kad tīrīju māju, kaķene neatkāpās ne soli. Es uz virtuvi, kaķis pakaļ. es atpakaļ uz istabu, Kita neatpalika. 

Interesanti, ka pēc viņas balss varēja bez kļūdīšanās saprast, vai viņa vēlas ēst, gulēt vai vienkārši ir nosalusi.

Kitai par katru cenu bija jāguļ gultā blakus un zem segas. Un pats apbrīnojamākais bija viņas plastiskums. Cik reižu nebija tā, ka es pamostos, un viņa guļ man zem kakla (tajā trīsstūrītī, kas ir starp spilvenu un kaklu) vai arī deviņos līkumos pielāgojusies manu roku leņķim, jo apķert es viņu varēju bez maz vai sažņaudzot. Un vienalga viņa izskatījās pēc pašapmierinātākā kaķa pasaulē.

Tā kā siāmiešiem ir īsa spalva, viņi ļoti, ļoti mīl siltumu. Un viegli var saaukstēties. Reiz gadījās, ka bija lielas iesnas un pat temperatūra. Šķaudīja kā dzeltenais kaķis multenē "Fantadroms". Un mājās viņa bija galvenā – visi suņi bijībā meta līkumu.

Siāmas kaķi dzīvojot ap 10 gadiem. Kita bija rekordiste – viņas mūža ilgums bija 22 gadi."

Tagad šito rakstot un atceroties viņu, tāda smeldze kaklā sakāpa... eh, foršākais kaķis "ever".