Nav izdevies izsapņot sapni par īstu draudzību

​Mani visskaistākie sapņi.

Jau kopš agras bērnības esmu sapņojusi par savu ģimeni. Vienmēr vizualizēju, kāds izskatīsies mans vīrs, gribēju, lai viņš ļoti līdzinās tētim. Lai viņš būtu mīļš, gādīgs, rūpīgs, uzticīgs, jautrs un atraktīvs. Vienmēr cerēju, ka man būs divas meitas. Naktīs raudzīdamās debesu jumā, plānoju, kāda izskatīsies mana laulības dzīve. Zināju, ka noteikti būšu pati savas laimes kalēja. Ka būšu mīļa un rūpīga mammai, kurai bērni vienmēr varēs uzticēties, nekad no manis nebaidīsies. Sapņoju, kā stundām ilgi kopā smiesimies un runāsim par dzīvi. Savos brīvajos brīžos nākotnes kartē zīmēju tās vietas, kuras kopā ar ģimeni apmeklēsim.

Mani sapņi piepildījās ātri, 18 gadu vecumā izgāju pie vīra un drīz vien, viena pēc otras pasaulē nāca meitiņas. Cerības par vīrieti, kas līdzinās tētim piepildījušās, viņš ir gādīgs, rūpīgs, uzticīgs, ar veselīgu humora izjūtu, mani saprot un atbalsta, ir praktisks un godīgs, spēj mainīties. Reizēm skarbs, bet tas man patīk, uzskatu, ka vīrietim ir jābūt ar savu neatkarīgo domāšanu un nelokāmo nostāju dažādās dzīves situācijās.

Bet visvairāk man patīk tas, ka ar savu mīlestību varu panākt pat to, ko viņš nevēlas un tas dara mani laimīgu.

Laulības dzīves sākums bija smagu pārbaudījumu laiks, vīrs ilgi slimoja, nevarēja uzturēt ģimeni, piedzīvojām nabadzību un dzīves rūgtumu, taču tas mūs tikai stiprināja! Gāja laiks, situācija uzlabojās un manā prātā uzausa atkal citi sapņi. Šoreiz iegādāties savu auto un ar savām acīm ieraudzīt sapņu zemi Itāliju. Ar līzinga palīdzību drīz vien iegādājāmies auto, bet sapni par ceļojumu realizējām savā 15.kāzu jubilejā.

Vienmēr sapņoju par tādu darbu, kas mani darīs laimīgu. Darbs veikalā un kafejnīcā mani burtiskā nozīmē iztukšoja, jutos nedzīva tajā vidē. Sava dullā rakstura iespaidā reiz atsaucos uz laikrakstā ievietoto sludinājumu un pieteicos darbā par kultūras darbinieci. Nu šo darbu ar vislielāko mīlestību un prieku daru jau 7.gadu un tagad saprotu, ka arī šo sapni esmu izsapņojusi, jo tagad varu ziedēt kā krāšņākais pavasara zieds un dāvināt to smaržu arī saviem apmeklētājiem!

Es uzskatu, ka sapņi ir daļa no manas dzīves jēgas, bez tiem nav vērts dzīvot. Vēlāk mums ar vīru izauga sapnis par savu māju! Ilgus gadus šo sapni lolojām kā zīdaini, līdz pavisam negaidīti tas piepildījās. Pēc smagas slimības no dzīves aizgāja vīra mammīte, savu māju atstājot mantojumā mums!

Sapnis, kurš likās, ka nepiepildīsies nekad, nu ir piepildījies - lauku māja mums ir un reiz es izdarīšu to, ko gaidīju teju visa mūža garumā. Savu ligzdiņu turpinām vīt nu jau 20 gadu garumā un es uzskatu, ka esmu laimīgākā sieviete, sieva un mamma pasaulē.

Šobrīd sapņoju, kā naktīs, kad nenāks miegs, ar aromātiskās kafijas krūzīti rokās, ģērbta vien īsā naktstērpā, iziešu laukā, apsēdīšos un malkojot karsto dzērienu, baudīšu klusumu un mieru! Man beidzot riņķī nebūs neviena kaimiņa, man nebūs jāizliekas, beidzot varēšu būt es pati. Raudzīšos un priecāšos par milzīgajām pārvērtībām, kuras ar saviem spēkiem būsim paveikuši. Skatīšos, kā pagalmā zied košie ziedi un krūmi. Un tad, kad kūtī modīsies lopiņi un gailis būs nodziedājis savu rīta dziesmu, mierīga, laimīga un prieka pārpilna ar rasas pilieniem uz kājām, es došos modināt savu mīļo vīru! Un zinu, ka arī viņš beidzot būs mierīgs, lepns par sevi un mums un laimīgs!

Es reizēm vienkārši nedarīšu neko, tikvien kā sapņošu. Sapņošu, ka mēs ar vīru būsim labākie vecvecāki pasaulē, kas ar lielāko prieku gaidīs ciemos meitas, znotus un mazbērnus.

Jau tagad redzu, kā mācīsim saviem mazdēliņiem staigāt, runāt, rotaļāties, dziedāt, dejot, braukt ar traktoru un auto, cept pīrāgus, ar patiesu cieņu izturēties pret sievieti, turēt godā ģimenes vērtības un būt par aktīviem sabiedrības locekļiem. Un noteikti, noteikti mācīsim viņiem sapņot! Jo kas gan ir dzīve bez tiem? Sapņošu arī par to, kādā veidā radīt jaunas ģimenes tradīcijas, lai brīvdienās un svētku reizēs bērni, mazbērni radi un draugi vienmēr rautos ciemos pie mums. Un zinu, ka vīrs, naktis negulēdams, ar meijām un ziediem rotās māju, riktēs lustīgu mūziku, es siešu sieru, cepšu pīrāgus, plānošu atrakcijas un mēs abi kopā kā laimīgi saimnieki gaidīsim viesus!

Ir tikai viens sapnis, kuru man nav izdevies izsapņot. Tas ir sapnis par īstu draudzību. Mamma iemācīja, ka cilvēkiem vajag uzticēties, bet tikai retajam un ne līdz galam. Tieši tādēļ vairāku gadu garumā man ir bijusi tikai viena īsta draudzene un par to vienmēr ļoti priecājos. Draudzība bija uzticīga, radoša, aktīva un patiesa. Taču šobrīd tā ir pārtūkusi. Kādēļ? Iespējams, ka mana lepnuma dēļ. Bet iespējams, ka nesajutu to, ka esmu vajadzīga. Iespējams, tādēļ, ka par maz uzmanības pievērsu vīram, bet par daudz draudzībai? Varbūt neesmu to pelnījusi? Varbūt par maz sapņoju? Varbūt tas ir Dieva lēmums? Par to es vēl sapņoju...

Kad pārvāksimies uz dzīvi lauku mājā, putnu dziesmās klausoties un neviena netraucēta sākšu sapņot savu nākamo sapni! Kāds tas būs - tikai Dievs to zina! Bet zinu, ka arī tas piepildīsies!

Iesūtīja: Inga, Māmiņdienas stāstu konkursa “Par ko sapņo sievietes” dalībniece

Piedalies Māmiņdienas stāstu konkursā "Par ko sapņo sievietes?" arī Tu!

Māmiņdienas stāstu konkursa balvās:

- ielūgumi uz itāliešu dziedātāja Toto Cutugno koncertu

- dāvanu kartes Ls 20 vērtībā suši restorānā "Sushi & Wok "