Man šķiet, esmu pēdējā niecība uz šīs zemes...

"Depresija? Zinu - uz šo jautājumu svešiem cilvēkiem atbildēt nebūs iespējams. To var pateikt tikai ārsts, taču pirms dodos uz vizīti pie ārsta, tomēr gribētu dzirdēt viedokli "'no malas". Jo ar ģimeni par savu problēmu nevaru parunāt. Nevis tāpēc, ka negribu to darīt, bet viņi neuztver mani "nopietni"'. Saka: "Nesatraucies, viss taču nokārtosies!". Bet es jūtu, ka viss iet uz postu...

Es saprotu, ka vīrs nevar to visu "pavilkt"’ viens pats.

Ķeršos pie lietas - man nav dzīvē absolūti nekādu mērķu... Sāku pat sevi pieķert pie domas, ka man pat negribas nekādus mērķus dzīvē. Es ilgi esmu apdomājusi, kas tad varētu būt tas mans dzīves mērķis, uz ko es tiecos? Attiecībā uz sevi un savu izaugsmi - tāda mērķa nav. Protams, ka es vēlos, lai mans bērniņš izaug vesels, laimīgs, lai man ar vīru kādreiz būtu māja, kuru es iekoptu savu dārziņu, utt. Tas, protams, nekrīt no zila gaisa, un es saprotu, ka vīrs nevar to visu "pavilkt"’ viens pats.

Es katru dienu jūtos gan fiziski, gan morāli slikti tieši tā iemesla dēļ, ka es nezinu, kāda ir jēga no manis dzīvē, jo es sēžu jau 2 gadus mājās, neko dzīvē neesmu sasniegusi (man ir jau 23 gadi). Labi, pieņemsim, ka tās ir mirkļa iedomas un jau nākamajā dienā es domāju citādāk! Bet es tā domāju visu laiku. Kad paskatos, kā klājas manām draudzenēm, kas strādā kā restorānu vadītājas, atvērušas savu salonu vai apģērbu līniju, mani pārņem vienkārši tāda depresija, ka man šķiet, ka es esmu pēdējā niecība uz šīs zemes...

Biju vienkārša pusaudze, kas mācījās vidusskolā, ne ar ko īpaši neizcēlos starp citiem. 

Atceros, ka bērnībā pirmā lieta, par ko es gribēju kļūt bija - skolotāja. Tiešām no sirds es gribēju. Pat veidoju pati savas "darba burtnīcas", kontroldarbus, ko devu pildīt māsai. Tad šis sapnis kaut kur izplēnēja, manu prātu pārņēma dziedāšana. Un nevis vienkārši kaut kāda ākstīšanās pie spoguļa, bet ar nopietnu pieeju pie tās - rakstīju magnetafonā savu balsi, fonā skanot kādām fonogrammām, mammai ar tēti pēc darba vienmēr sagatavoju kādu "uzvedumu" ar visiem tērpiem, dekorācijām. Mamma to pamanīja un sāka mani vest uz mūzikas skolu, kur es nenomācījos ilgāk par gadu, jo kā mamma saka, - man vienkārši neesot paticis, tāpēc arī neveda vairāk. Tad mēģināja vest pie vokālā pedagoga. Jāsaka, ka līdz ko tas pārtapa "pienākuma" veidā, tā man dziedāšana apnika un kādu laiku ieturēju pauzi. Biju vienkārša pusaudze, kas mācījās vidusskolā, ne ar ko īpaši neizcēlos starp citiem. Man nebija nekādu sportisko dotību, kā arī nekad nepiedalījos nekādās olimpiādēs.

Šķiet, ka jau tad es nezināju, pēc kā man vispār dzīvē tiekties. Vecāki arī nekad nav bijuši nekādi superizglītotie ar labāko profesiju pilsētā. Un tā nu es gāju uz skolu laikam tāpēc, ka vienkārši bija jāiet - kā saka - mamma lika. Vidusskolā mazlietiņ sāku interesēties par veterināro medicīnu, jo man bija (vēl joprojām ir) liela mīlestība pret dzīvnieciņiem, bet tad interese pārgāja vairāk uz cilvēku medicīnu, jo tīri emocionāli ar dzīvniekiem man strādāt būtu grūtāk. Piemēram, "jāiemidzina"’ kādu dzīvu radībiņu, jo tas ietilpst veterinārārsta darba pienākumos.

Es laikam baidos uzņemties atbildību un vispār man ir lielas bailes no visa kā.

Un tā nu es izmācījos vietējā medicīnas koledžā, jo no Rīgas esmu vienmēr baidījusies, plus RSU budžetā mani nekad neuzņemtu, redzot, kādi spīdekļi ar visiem A līmeņiem tur stājās. Šobrīd man ir 2 augstākās izglītības diplomi (viens no tiem - bakalaurs). Taču es nezinu, kur, lai tos lieku, jo nekur nestrādāju. Vai negribu strādāt? Vai baidos, vai mani vispār pieņems darbā? Nezinu. Es nejūtos par sevi tik pārliecināta, lai gan nav tā, ka man skolas laikā praksē nebūtu paticis. Es laikam baidos uzņemties atbildību un vispār man ir lielas bailes no visa kā.

Pa vidu koledžai piedalījos arī dažādos dziedāšanas konkursos, arī televīzijā un guvu labus panākumus, taču arī tas viss kaut kur izplēnēja... Man bija (un vēl joprojām ir) sapņi par dziedātājas karjeru, bet tagad par to baidos. Redzot, ka viss notiek "pa blatu", un vēl pie tam man jau ir ģimene... Kaut ko es palaidu garām savā dzīvē, droši vien, un tagad kāju spert šajā lauciņā  - man nav drosmes to darīt. Bet no otras puses -  ziedot savu dzīvi skatuvei un maz pavadīt laiku ar bērnu arī nav bijis mans lielais sapnis...

Kad man jautāja:" Nu, ko domā darīt pēc skolas - strādāsi tur vai tur, atvērsi savu privātpraksi?". Es vienmēr izlikos un smaidot atbildēju, ka jā - man ir plāni, strādāšu tur un tur, piemācīšos vēl par to un to. Tagad man ir attaisnojums, kāpēc nestrādāju - bērniņš. Bet nav arī tā, ka mani saista šī mājas dzīve. Man nav ne jausmas, ar ko dzīvē es varētu nodarboties, ko darīt, jo man gribas, lai ir arī panākumi, gribas, lai par mani runā labu, gribas darīt labu. Bet tā ir tā nelaime, ka man ir bail kaut ko iesākt, jo man apniks, ka es kaut kur kļūdīšos.

Tagad man ir attaisnojums, kāpēc nestrādāju - bērniņš. Bet nav arī tā, ka mani saista šī mājas dzīve.

It kā es svārstos starp šo mūzikas lauciņu, starp medicīnu, starp vēl kaut ko. Pati nezinu, ko. Lūk - tā ir tā visa putra, kas mani nomoka un es netieku galā ar savām emocijām.Atzīšos godīgi – jā, esmu domājusi arī par pašnāvību. Bet tās domas  ātri pāriet, jo ar galvu es saprotu, ka tas ir muļķīgi aiziet no šīs pasaules, tikai tāpēc, ka nevaru atrast savu vietiņu, kur un kā iekārtoties. Jūs domāsiet - dumjā ,Tev taču ir bērns?

Man nāk virsū dusmu lēkmes, pat par to, ka bērniņš nevar maizīti apēst, nenocūkojoties...

Jā, bet gribas bērnam gudru, strādājošu, augstus mērķus sasniegušu māmiņu.Taču galvu vienalga nomoka jautājumi: kam es dzīvē esmu vajadzīga, kāpēc es nevaru būt tik sportiska kā citas, kāpēc es neesmu tik atzīta, kāpēc es nevaru noskriet maratonu, kāpēc man nav loģiskās domāšanas, matemātikā knapi 4 izvilku, līdz ar to par savu uzņēmumu kādreiz varu aizmirst. Kāpēc es tik labi nerūpējos par savu mazuli, skrienu pa pasauli, "lai kaut kur mēģinātu piedalīties", taču tas viss tāpat ir kaķim zem astes (lasi - panākumus/naudu tas nenes). Es nezinu, kā sakārtot galvu, un ar ko man sākt. Es negribu, lai mani žēlo un visu pasniedz uz paplātes, tāpēc es arī raudu, kad esmu viena pati, palieku aizvien noslēgtāka. Man nāk virsū dusmu lēkmes, pat par to, ka bērniņš nevar maizīti apēst, nenocūkojoties... Man tiešām vairs nav normāla domāšana, tikai es saprotu, ka jāsāk kaut ko darīt."