Esmu viena ar 3 bērniem un draud izlikt no mājām

"Es rakstu šo bezizejas situācijas vadīta un ceru, ka tā ne tikai palīdzēs man pašai rast kaut kādu risinājumu un cerību dzīvei, bet atvērs acis un kapos kā brīdinājums citiem. Taču pats galvenais, ko vēlos panākt - lai maniem bērniem būtu jumts virs galvas, ēdiens un nākotne. 

Pirms gada un 3 mēnešiem mūsu ģimenē piedzima trešais bērniņš. Vēloties nodrošināt bērniem pienācīgus dzīves apstākļus un plānojot ģimeni, bijām paņēmuši kredītu lielāka dzīvokļa iegādei. Ekonomiskās, politiskās, attiecību un visādas citādas krīzes dēļ šobrīd esmu palikusi pie drumslās sasistas siles un nezinu, kā tālāk dzīvot, kā izdzīvot, kā skatīties acīs saviem bērniem un kā viņus pabarot.

Esam pilnībā atkarīgi no banku "garastāvokļa" un pēc mēneša mums dzīvoklis laikam būšot jāatstāj.

Ģimenes apgādnieks šobrīd vairs nedzīvo ar mums un esmu palikusi viena ar trim bērniem. Kredīta maksājumus segt nevaram un arvien dziļāk iestiegam purvā. Bankas, kas izsniedzot aizdevumu bija tik atsaucīgas, tagad mūs ir iedzinušas lamatās, pieprasa naudas atmaksu un draud ar izlikšanu no dzīvokļa. Katru mēnesi liela daļa ienākumu aiziet šai bankai, taču summa neesot pietiekama, lai saglabātu jumtu virs galvas.

Esam pilnībā atkarīgi no banku "garastāvokļa" un pēc mēneša mums dzīvoklis laikam būšot jāatstāj. Bērni man bieži jautā, kādēļ es raudu, kādēļ mēs neejam uz kādiem pasākumiem, viņi jau vairs necer uz kārumiem vai jaunām mantām - arī viņi ir samierinājušies un tas skumdina visvairāk.

Protams, daudzi varētu teikt, ka tādu gadījumu, kā mans ir neskaitāmi un pašai vien jātiek ar saviem parādiem galā, bet jūtos, kā cīnoties pret sienu. Varbūt kādam no lasītājiem būs kāds konkrēts padoms, kā rīkoties, kādā institūcijā vērsties, kam galu galā sūdzēties, kad jūti, ka Tevi kā cilvēku ne vien neciena, bet arī pilnībā pakļauj un atņem rīcības brīvību. 

"...nākas secināt, ka šī verdzība tiek pārmantota un tas šķiet bezcerīgi..."

Esmu vērsusies pēc palīdzības pašvaldībā, rakstījusi vēstules ministriem, bet nekādas īpašas reakcijas. Kā viņi uzzina, ka sūdzos par šo banku, atbildes sāk palikt samudžinātākas un galu galā nonākam pie tā, ka bankai ir visas tiesības tā rīkoties. Un mans pienākums ir ar to samierināties.

Varētu veikt kādu pētījumu, apzinot un saskaitot tos cilvēkus, kuri ir nonākuši skandināvu banku gūstā un neredz izeju. Šos cilvēkus noteikti nevar uzskatīt par pilntiesīgiem Latvijas iedzīvotājiem, jo dzīves jēga un jebkura darbība ir vērsta tikai uz to, lai izpatiktu bankai, samaksātu bankai un vēl pateiktu paldies bankai. Es saviem bērniem tādu dzīvi nenovēlu, bet salīdzinot cilvēka mūža ilgumu ar kredīta mūža iespējamo termiņu, nākas secināt, ka šī verdzība tiek pārmantota un tas šķiet bezcerīgi.

Vēlos vērsties pie jebkura, kas var palīdzēt ar padomu, iedrošināt, pateikt priekšā - kur ir izeja? Esmu darījusi un darīšu visu, lai pierādītu, ka arī es un mani bērniņi ir cilvēki."