Sapņu piepildījums sākas ar attieksmi pret sevi. Konkursa stāsts

Man tie saistās ar piepildījumu. Nespēju iedomāties nevienu sapni, kuru nespētu piepildīt. Jo nesen kaut kur izlasīju, ka sapņi ir jāizsaka skaļi un bieži, tikai tad tie piepildoties! Bet to var labi redzēt uz bērniem – viņi vēlas, iečukstot vecākiem savu sapni austiņā, uzrakstot Salatētim vēstuli, vienkārši skaļi iesaucoties: „Es gribu!”, un savu panāk. Tāpat ir arī pieaugušo pasaulē. Nekas tāpat vien nenotiks, ja mēs viens ar otru nerunāsim.

Interesanti, kā sapņi ar gadiem mainās. Ja bērnībā sapņoju par pirmo magnetofonu, velosipēdu vai vienkārši saldumu turziņu, tad vēlāk, iegūstot šīs lietas, tā izpratne par to, ko vēlos, mainījās, jo ne vienmēr materiālās lietas piepildīja mani ar tām sajūtām, uz kurām es cerēju. Un tā es sapratu, ka sapņiem vienkārši ir jāļaujas, pat bez tāda īsta piepildījuma. Jā, es gribu labāku dzīvesvietu, darbu, draugus sev apkārt. Bet vai tāpēc es būšu laimīgāka? Sapņot var un vajag, jo tie atvieglo dzīvi! Kaut vai gadījums darbā – tiešām līdz kaklam bija kolēģu neizdarības, vienmuļais darbs, bet vai tāpēc es atkal skrēju un meklēju jaunu darbu? Nē, es sapņoju, kā būtu, ja būtu... un vienā jaukā dienā vienkārši pamainīju attieksmi, un darba apstākļi ievērojami uzlabojās.

Interesanti, kā sapņi ar gadiem mainās. Ja bērnībā sapņoju par pirmo magnetofonu, velosipēdu vai vienkārši saldumu turziņu, tad vēlāk, iegūstot šīs lietas, tā izpratne par to, ko vēlos, mainījās, jo ne vienmēr materiālās lietas piepildīja mani ar tām sajūtām, uz kurām es cerēju.

Ar to tagad sāku jaunas lietas – ar attieksmes maiņu un darbu ar sevi. Vēl vairāk šo manu pārliecību nostiprināja pagājušais gads, kad piepildījās kāds tiešām nosapņots sapnis. Pirms vairākiem gadiem es nosapņoju, ka man būs dēls. Un sapnis piepildījās. Bet tas varēja arī nenotikt. Neizplūdīšu detaļās, bet tas laiks, kad mazais ienāca šai pasaulē, bija smags, un tikai mana ticība, mans spēks un galvenokārt, darbs, deva augļus, un mans mazais sapnītis tagad tipina apkārt. Tieši tāpēc esmu nonākusi vēl pie viena secinājuma - mani sapņi, ko iedomājos, ir mani mērķi. Sapņi, ko nosapņoju naktī, ir kā atslēga uz kaut ko jaunu. Tie pasaka priekšā atrisinājumu, bet ceļš uz to ir jāatrod pašai. Visi sapņi ir realizējami, protams, izņemot, utopiskie, bet arī tie ir vajadzīgi, jo to dēļ dzīve dažkārt iegūst jaunas krāsas un neļauj ieslīgt depresijā.

Visbeidzot mans lielākais sapnis ir pavisam, pavisam maziņš, nevainīgs un tik pašsaprotams – izveidot stipru ģimeni, kurā vienam pret otru ir mīlestība, draudzība, cieņa un atbalsts, kā saka, līdz nāve mūs šķirs... Nekas nereāls, vai ne? Tikai tam visam apakšā ir darbs, darbs un vēlreiz darbs. Un kas to būtu domājis, ka sapnis ir jānopelna, nepietiek vien ar nosapņošanu! Bet es zinu, ticu un ceru, ka mans sapnis piepildīsies!

Iesūtīja: Kristīne Krūmiņa, Māmiņdienas stāstu konkursa “Par ko sapņo sievietes” dalībniece

Piedalies Māmiņdienas stāstu konkursā "Par ko sapņo sievietes?" arī Tu!

Māmiņdienas stāstu konkursa balvā:

- dāvanu kartes Ls 20 vērtībā suši restorānā "Sushi & Wok "