Esmu puisim pirmā meitene... Goda vārds, nervi vairs netur

Puisis ir superīgs, ir ļoti daudz jomu, kurās mums ir vienāds viedoklis, bet problēma tā, ka brīžam viņa uzvedība ir kā mazam bērnam. Brīžiem ir sajūta, ka savas dzīves viņam nemaz nav - viss griežas tikai ap mani. Vieni un tie paši jautājumi dienu no dienas. Goda vārds, tas mani sāk nogurdināt. 

Tik nenormāli iztapīgs, ka katru mazāko vēlmīti nolasa no lūpām 

Ja 15 minūtes nesarunājamies vai nepievēršu uzmanību, tad uzreiz jautājums: vai ar mani viss kārtībā!? Ja mana atbilde ir „jā”, tad viņš arī jūtas labi, ja sacīšu, ka jūtos slikti, tad arī viņš uzreiz kļūs saskābis, uzsvērti raizēsies un jutīsies slikti... Kāpēc viņa noskaņojums tik ļoti ir atkarīgs no manis? 

 

Esmu uzdevusi viņam šo jautājumu, bet atbilde skan: ka tā neesot. Un vēl - viņš ir tik nenormāli iztapīgs, ka katru manu mazāko vēlmīti nekavējoties nolasa man no lūpām un manu viedokli pieņem visai nekritiski. Ko es pasaku, viņš tā rīkojas. Burtiski! It kā savu domu nemaz nebūtu. Turklāt mūsu starpā nav bijis vēl nekas šo 3 mēnešu laikā. Arī kopā pagaidām nedzīvojam, tiekamies tikai brīvdienās. 

Sacīju, ka nevēlos būt māte vai bargā skolotāja, kas visu laiku mācīs. Ka ir jāmainās, nevis jāuzdod bērnišķīgi jautājumi. Tā nu mans garīgais bija sabojāts, nācās atvainoties draugiem un doties uz mājām ar puisi. 

Tā arī nesagaidīju, kad lūgs dejot 

Bija pasākums, uz kuru viņu ielūdzu. Tur bija daudz kopīgu draugu. Sākumā dejot vēl nevēlējos, bet tā kā gaidīju iniciatīvu no viņa puses. Tādas nebija. Tad uz deju mani uzlūdza cits draugs, kuru abi pazinām. Dejojot mazliet pavēroju, ko dara puisis. Izrādās - neko... Sēž malā, ne ar vienu nerunā, iegrimis domās. Atgriežoties vaicāju, kas noticis. Atbilde: nekas, viss kārtībā. Tad pasēdējām blakus, gaidīju, ka vienreiz uzlūgs dejot, bet tā arī nesagaidīju. Nācās pašai aicināt viņu uz deju... Saprastu vēl, ja būtu no kautrīgajiem, bet tā nebūt nav. Viņš pats ir mūziķis, uzstājas lielos pasākumos. Tuvāko draugu lokā viņš allaž ir tāds hiperaktīvs uz jokiem (arī viņi šajā ballē bija līdzās), bet te viņš kā piķis pielipis tik pie manis un ne soli tālāk, nekādu kontaktu ar draugiem. 

Es ceļos piecos un strādāju, viņš pēc vairāku dienu atpūtas jūtas pārguris 

Pēc vairāku stundu klusēšanas man nervi neizturēja. Pasacīju, ka nav jāsēž man pie pakaļas, ka tomēr jāatbrīvojas un jābauda mirklis. Jo ne katru dienu satiekam draugus, ne katru dienu notiek balles. Pēc pasākuma no draugu puses iznāca uzaicinājums uz pirti, uz kuru es patiešām vēlējos iet. Puisis pārjautāja: vai tiešām gribu iet? Viņš esot pārguris, gribot iet mājās. Tajā brīdī gandrīz uzsprāgu. Labi zinu, ka ceturtdienu pavadījām, kopā Rīgā atpūšoties, jo abiem tā bija brīva, bet piektdienā viņam viss atcēlās, un to viņš arī pavadīja mājās, atpūšoties ar ģimeni, savukārt es cēlos piecos, visu dienu pa darbu, pēc darba uz dejām, pēc dejām atpūšoties ar draudzenēm līdz nakts vidum, jo viena nevēlējos piektdienas vakaru pavadīt mājās! Bet nesūdzējos, ka visa sestdiena pagāja, darot mājas darbus, plus sestdienas vakarā balle, uz kuru devāmies kopā. 

Bet puisis katru dienu centīgi sūta īsziņas ar mīlestības apliecinājumiem, un arī satiekot visu laiku stāsta, ka mīl. Brīžiem šķiet, ka vienkārši saskatījies Holivudas romantiskās filmas, kā ir jāuzvedas mīlētājiem, un šī vārda jēgu pat nezina! 

Puisim pirtī sākās lielā čubināšanās 

Spriedze man sāka krāties arvien vairāk, taču klusēju ar domu, ka nevajag sasteigt un vēl neko neteikšu. Sacīju: labi, dosimies mājās. Izdzirdot šo frāzi, draugi jautāja: kāpēc? Sekoja mana puiša frāze: nē, nē, neiesim uz mājām, iesim uz pirti. Jutos mazliet labāk, bet lielu prieku tas nedeva, jo, nonākot pirtī, puisim uznāca lielā čubināšanās, kas mani draugu priekšā mazliet kaitina. Jo ne es jūtos ērti, ne draugi jūtas labi, to redzot... Aizrādīju, ka mājās var mīlināties. Izskatījās, ka mazliet aizvainoju, bet pasacīju godīgi, kā jutos, ka nepatīk izrādīties citu priekšā, kā citiem. Kad jautāju, vai apvainojās, noliedza (kaut arī tas bija manāms), jo brīdi nerunāja un novērsās. Tad spēlējām spēles, tur viss bija kārtībā. Bet pēc spēlēm sākās dejas, kur visi dejoja, bet mēs abi vienīgie sēžam malā. Līdz uzlūdza mani nevis puisis, bet cits draugs. Pēc šīs dejas puisis izsauca mani ārā parunāties - atkal ar jautājumu, vai viss kārtībā. Nu, šeit jau vairs nervi neizturēja, un tad no manas mutes plūda viss, ko es domāju: ar piepildi, ka neesmu perfekta un tāda nebūšu. Ka mans raksturs brīžiem ir smags un neciešams, bet man apnicis, ka jautā vienus un tos pašus jautājumus. Sacīju, ka nevēlos būt māte vai bargā skolotāja, kas visu laiku mācīs. Ka ir jāmainās, nevis jāuzdod bērnišķīgi jautājumi. Tā nu mans garīgais bija sabojāts, nācās atvainoties draugiem un doties uz mājām ar puisi. 

Varbūt saskatījies Holivudas romantiskās filmas, bet nemaz nesaprot, ko nozīmē mīlestība? 

Un kopš tās dienas manas domas sāka mainīties. Nevaru apgalvot, ka esmu tik ļoti pieķērusies šim puisim, ka bez viņa nespēju dzīvot. Bet puisis katru dienu centīgi sūta īsziņas ar mīlestības apliecinājumiem, un arī satiekot visu laiku stāsta, ka mīl. Brīžiem šķiet, ka vienkārši saskatījies Holivudas romantiskās filmas, kā ir jāuzvedas mīlētājiem, un šī vārda jēgu pat nezina! 

Ja aizkavējos un stundu vēlāk pārrodos mājās, jau zvans: vai ar mani viss kārtībā? Ja neatbildu, viņam uzreiz rodas stulbas domas. Esmu nogurusi šo trīs mēnešu laikā, esam pārrunājuši daudz ko, bet nekas nemainās. Ir tikai tukšu vārdu malums, respektīvi, bailes no dzīves, kurā nav pieredzes. Neesmu pārliecināta, vai vēlos būt ar viņu kopā, kaut puisis ļoti vēlas. Mūsu starpā tāpat nekas nav bijis, kā tikai draudzība, labi pavadītas dienas atpūšoties, pastaigas. Īsti nezinu, kā rīkoties: nogaidīt un pavērot visu notiekošo jeb pateikt, ka neesmu gatava nekam un vēlos būt brīva?