Ko teikt un neteikt vecākiem, kuri zaudējuši bērniņu

Psiholoģe V.Kalniņa uzsver, ka sērošana ir dabīgs un nepieciešams process, tā mums palīdz atvadīties, integrēt zaudēto savā dzīvē un rast no jauna dzīves jēgu, jaunu cerību un jaunu līdzsvaru.

Ceļš cauri sērām ir ilgāks, nekā lielākā daļa cilvēku uzskata. Tas var ilgt gadu, divus vai pat ilgāk, veidojot viļņveidīgu vai spirālveidīgu kustību. Cilvēki izveseļojas katrs savā laikā, tāpēc nav iespējams sērošanas procesam dod kādus laika ierobežojumus.

Vienīgais veids, kā tikt pāri sērām, ir iziet tām cauri.

Sevi pārāk noslogot un būt aizņemtam ar dažādiem darbiem un pienākumiem var būt veids, kā aizbēgt no savām sajūtām un atlikt sērošanas procesu. Būtiski ir rast līdzsvaru starp laiku, ko velta sērām, un laiku, ko velta dažādām aktivitātēm. 

Jāpatur prātā: sērojošajai sievietei aiz muguras ir gan dzemdības, gan nāves pieredze, kas ietver sevī divus lielus pārdzīvojumus.

Ko NEteikt un kā NEizturēties?

- "Tā ir Dieva griba". Šāds izteikums vedina domāt, ka Dievs ir vēlējies, lai sieviete izcieš šādas zaudējuma sāpes. Neviens, pat visgarīgākais cilvēks, nezina, kāda ir Dieva griba un jebkurš Dieva gribas tulkojums tikai rada aizspriedumus pret Dievu.

- "Kā tas notika?" - neizvaicājiet par detaļām. Ja vēlēsies, paši pastāstīs.

- "Kad es par notikušo uzzināju, es par Jums/Tevi tik šausmīgi pārdzīvoju, negulēju visu nakti, man ir tik grūti utt. …" Neuzsveriet, cik Jums ir grūti, jo šobrīd patiesi grūti ir vecākiem.

- "Viss, kas notiek, notiek uz labu". Arī šādi vārdi nepalīdz, jo neviens cilvēks nevar garantēt, vai tas patiešām tā arī ir. Kurš to var paredzēt?

- "Es zinu, kā tu jūties". Cilvēks, kurš nav piedzīvojis bērna zaudējumu, to nezina. Un pat tad, ja ir, mēs visi esam ļoti atšķirīgi un arī sērojam atšķirīgi.

-"Tev vēl var būt cits bērniņš, neskumsti". Pirmkārt, mēs to nezinām, vai būs, tādēļ nevajag otram dot viltus cerību. Otrkārt, šādas sāpes nevar tā vienkārši aizmirst. Zaudēto bērniņu nevar aizvietot ar citu.

- "Tev vismaz mājās vēl ir citi bērni/bērns". Tas, ka pārim ir citi bērni, nekādā gadījumā nemazina šī bērniņa zaudējuma sāpes.

- Neizvaicājat, vai pāris "mēģinās atkal".

- Neizliecieties, it kā nekas nebūtu noticis un it kā bērniņa nekad nebūtu bijis.

- "Tikai nemeklē notikušajā jēgu un nemēģini rast atbildi uz jautājumu – kāpēc tā notika". Dažiem cilvēkiem jēgas meklējumi un tās atrašana dod spēku dzīvot tālāk, iespējams, pat jaunā kvalitātē. Turklāt mūsu pieredze ar bērniņu pati par sevi jau ir jēgpilns notikums. Katrs vecāks, kurš nonācis šādā situācijā, sākumā uzdos jautājumus un meklēs atbildes. Tas ir dabiski.

- "Tikai tagad neaproc sevi darbā, nedari to, nedari šitā….". Sērojošiem vecākiem katram pašam ir jāatrod pieņemamākais veids kā tikt galā ar zaudējumu. Mēs nevaram viņiem ieteikt vai norādīt uz rīcības plānu, jo nezinām kā viņi jūtas.

Ko teikt un kā izturēties?

-"Man ir ļoti žēl, ka ar tevi tā notika". Arī šis vienkāršais teikums var palīdzēt, ja vien tam nepievieno "bet…" vai "tomēr…".

- Ja Tev ir bijis jāpiedzīvo bērna zaudējums, vari vienkārši pateikt - "Man bija līdzīgi. Tas ir šausmīgi". Līdzīga pieredze neliek justies tik ļoti vientuļam savā nelaimē.

- Ja Tu nevari atrast atbilstošus mierinājuma vārdus, tā arī vari pateikt, ka ar vārdiem tu nevari izteikt to, ko jūti, apskauj savu tuvo cilvēku un vienkārši esi blakus. Šis ir visgodīgākais veids, un pāris to novērtēs.

- Neapberiet pāri ar jautājumiem, bet arī nepazūdiet no viņu dzīves pavisam. Atrodiet veidu, kā neuzbāzīgi darīt pārim zināmu, ka domājat par viņiem, it sevišķi, ja pāris ilgāku laiku ir klusējis.

 Pieskāriens, apķeršana, silts skatiens, asaras acīs, vienkārši klusējot sēdēt blakus, tas viss aizstāj tūkstoš vārdu. Atcerieties: krīzes brīžos var tikt pieļauts daudz vairāk tuvības nekā ikdienā.

- Dariet zināmu, ka esat gatavi palīdzēt ar dažādām praktiskas dabas lietām, ja vien pāris to vēlas.

- Ja esat uzaicināti uz sarunu, mēģiniet atrast privātu vietu, kur var ļaut vaļu gan asarām, gan pieskārieniem. Paturiet roku, apskaujiet vai pieskarieties runātājam, raugieties acīs, nebaidieties izrādīt savu patieso līdzjūtību, arī asaras.

- Ja vēlaties nosūtīt rakstisku līdzjūtības ziņojumu - SMS, e-pastu, kartīti, lūdzu, ielieciet sakāmajā jēgpilnu saturu. Vienkārši līdzjūtības kartiņa bez īstajiem vārdiem var būt aizvainojoša.

Praktiski psihologa ieteikumi, kā palīdzēt sērojošajiem

- Mēs nevaram sāpes viņiem atņemt, mēs varam vienkārši būt līdzās.

- Mēs neliekam sērojošajiem ciest vairāk caur to, ja mēs ar viņiem runājam par zaudējumu. Sarunāties par maz par to (vienalga, kāds būtu iemesls) var nodarīt vairāk sāpes.

- Ja apkārtējiem ir bijusi iespēja bērniņu arī "iepazīt", tas mazina vientulību un izolācijas sajūtu. Tādējādi bērns arī priekš citiem kļūst "reāls", un caur to viņi var piedzīvot lielāku līdzjūtību.

- Iespēja raudāt ir dziedinoša dvēselei. Vecākiem ir nepieciešama sajūta, ka mūsu klātbūtnē viņi to drīkst.

- Pieskāriens, apķeršana, silts skatiens, asaras acīs, vienkārši klusējot sēdēt blakus, tas viss aizstāj tūkstoš vārdu. Atcerieties: krīzes brīžos var tikt pieļauts daudz vairāk tuvības nekā ikdienā.

NEDRĪKST!! Mēģināt mazināt sāpīgas atmiņas, piemēram, bez viņu ziņas aizvācot bērniņa lietas, izkrāmējot istabu un izvairoties no šīs tēmas sarunās.

- Sajūta, ka trūkst vārdu un bezpalīdzības sajūta šādā brīdī ir normālas.

- Saudzīgi mēs varam jautāt par notikumu gaitu, atmiņām par to, par sajūtām. Sajūtu "ventilēšana" šai situācijā var palīdzēt.

- Mums vajadzētu spēt atšķirt, kad klusēšana ir vietā, un spēt pašiem klusumu izturēt.

- Mums vajadzētu sajust brīdi, kad sērojošie cilvēki grib pabūt ar sevi.

- Ja vecāki savam mazulim ir iedevuši vārdu, mēs varam, runājot par viņu, šo vārdu izmantot. Tas palīdz akceptēt realitāti un godina bērniņa eksistenci.

- Mums sērojošajiem ir jāpalīdz pieņemt kādi lēmumi, tomēr jābūt pēc iespējas iedrošinošiem viņiem, ļaujot šos lēmumus apsvērt un pieņemt pašiem.

Neaizmirst sērojošo tēvu!

- Svarīgi, ja varam piedāvāt praktisku palīdzību ikdienā, ieskaitot pārējo bērnu aprūpi. Tomēr respektēt atšķirību starp izpalīdzību un bezpalīdzības veidošanu.

- Sērojošie bieži neēd, tāpēc būtiski, lai kāds viņiem vai nu atnes siltu, veselīgu ēdienu vai arī to pie viņiem pagatavo.

- Sērojošie savu imūnsistēmu var uzlabot ar kustībām svaigā gaisā, tāpēc ir labi, ja kāds viņus var uzaicināt kopīgās pastaigās. 

Kas sērojošajiem dara pāri un nepalīdz:

- Izlikties, ka nekas nav noticis. Ignorēt.

- Izlikties, ka notikušais nav nemaz nekas tik traks, lai uz brīdi mazinātu sāpes. 

- Sērojošo sajūtas novērtēt par zemu vai nosodīt.

- Spiest un steidzināt uz to, ka viņiem būtu jājūtas labāk.

- Norobežot viņus no realitātes un nelūgtiem pieņemt lēmumus viņu vietā (abas lietas traucē sērošanas procesu).

- Mēģināt mazināt sāpīgas atmiņas, piemēram, bez viņu ziņas aizvācot bērniņa lietas, izkrāmējot istabu un izvairoties no šīs tēmas sarunās.

L.Titava portālam mammamuntetiem.lv atļāva izmantot savā maģistra darbā "Latvijas "neesošie" bērni:Sēras un rituālu nepieciešamība" apkopoto informāciju. Viņa, rakstot maģistra darbu, veica pētījumu, aptaujājot 10 dažādos vecumos bērniņus zaudējušas māmiņas. Publicējam dažu mammu atmiņas par sērošanas laiku. 

Pēc bērēm

Maija: "Asaras lija visnepiemērotākajos brīžos. Jutu, ka līdzcilvēki īsti nezina, kā reaģēt mani ieraugot. Reizēm cilvēki izlikās mani neredzam, lai nebūtu jānokļūst neērtā

situācijā."

Nellija: "Draugi šajā laikā izturējās jocīgi... viņi vienkārši nezināja, kā izturēties pret mani. Viņi izvairījās no manis, vai arī vairījās runāt par Tevi. Bet tieši tas... man bija

nepieciešams, un kā man trūka. Es gribēju runāt par Tevi! Es vēlējos, lai Tev būtu sava vieta dzīvo dzīvē. Es varēju atkal un atkal runāt par Tevi. Ziemassvētkos, Tavā dzimšanas dienā - vienmēr, kad pēc Tevis ilgojos."

Nellija: "Draugi un radinieki iedomājās zinām, ka ar laiku sērām jāizgaist un jākļūst labāk. Daži salīdzināja Gerdas nāvi ar kāda vecāka bērna nāvi, ka tas esot daudz

briesmīgāk. Nē, tā tas nav! Bērna nāve, neatkarīgi, cik agri vai vēlu tā ir atnākusi, ir kaut kas ļoti briesmīgs ikvienam vecākam. Jau gaidību laikā sieviete mainās. Viņa iztēlojas, kāds izskatīsies viņas bērns. Hormoni viņai liek justies kā pilntiesīgai mammai. Viņas uztverē bērns jau ir šeit un dzīvo kopā ar viņu. Viņa sazinās ar bērniņu, glaudot vēderu, bet bērns viņai atbild. Viņa sarunājas ar bērnu, sauc to vārdā. Šis cilvēciņš vēderā jau eksistē! Tomēr ir tik ļoti grūti par šo bērniņu sērot kopā ar citiem. Cilvēki nezina par ko runāt. Nav taču nekādu kopīgu atmiņu. Daudziem šķiet vieglāk vispār par to nerunāt. Citi mierina, ka šī bērna nāve "nav nekas briesmīgs", jo tas taču vēl nebija īsts cilvēks."

Sanita no Īrijas: "Es to atceros, piedomāju, pie sevis apmīļoju, pajautāju - KĀPĒC???.... To nevar aizmirst, jo man atvilktnē stāv tā bērniņa fotogrāfija, tādu izsniedz vecākiem, izrakstoties no slimnīcas."

Meklēt līdzīgos

Psiholoģe L.Liepiņa uzsver, - piedzīvojot zaudējumu, īpaši, ja tas ir negaidīts, tad sākumā ir grūti noticēt un pieņemt noliegušo - līdz ar šoku nāk līdzi neticība notikušajam. Protams pēc tam seko "kritiens lejup" un ir daudz dažādu KĀPĒC jautājumu, uz kuriem būtībā bieži nav atbildes un kas īsti nesniedz mierinājumu. Pat, ja bērniņš tiek zaudēts pirms piedzimšanas, vecāki ir savās domās un gaidās ir bijuši ar viņu, ir bijusi tuva emocionāla saikne, daudz cerību un fantāziju par to, kā viss būs, līdz ar to zaudējums ir dubultā - zaudēts gan reālais bērniņš, gan sapņi par visu, kas ar to saistās. Katrs, kurš zaudē, iet cauri visām sērošanas un pirms spēt ar notikušo samierināties ir depresijas/apātijas fāze, kad jau daudz reālāk sāk apzināties notikušo.

Jebkurā no sērošanas brīžiem ir svarīgi nenoliegt un pieņemt visas emocijas - izmisumu, dusmas un sāpes kas nāk, jo tām ir jāļauj būt. Svarīgi ir nedomāt, vai tas, kā es jūtos ir/nav pareizi, ja gribas ir jāraud un ja gribas ir jāsmejas. Vienlaikus ir jāseko līdzi savai veselībai un jāatrod balanss starp ikdienas darbiem un atpūtu, lai netiktu prasīts no sevis par daudz. Ir jābūt pret sevi, savu ģimeni pacietīgiem, jo gan prātam, gan ķermenim ir vajadzīgs, lai atgūtos no traģēdijas. Katram sēras un sāpes izpaužas savādāk, tādēļ vajadzētu izturēts ar cieņu un respektu vienam pret otru, bet vienlaikus svarīgi dalīties savās bēdās un pārdzīvojumos, lai nenotiek tā, ka katrs no pāra sēro atsevišķi, jūtas vientuļi un pamesti.

Jebkurā no sērošanas brīžiem ir svarīgi nenoliegt un pieņemt visas emocijas - izmisumu, dusmas un sāpes kas nāk, jo tām ir jāļauj būt.

Noteikti vajadzētu padomāt, kā atvadīties no bērniņa, jo jebkuras nāves gadījumā ir svarīgs atvadu rituāls, un tas ir katras pašas ģimenes izvēle, kā un kur tas būs, bet galvenais, lai būtu gan atvadīšanās, gan vieta, kur aiziet bērniņu pieminēt. Izvairoties no šiem rituāliem, sāpes nemazināsies.

Noteikti var kontaktēties un tikties ar citiem, kuri nesen vai tagad ir zaudējuši bērniņu, jo, iespējams, ar šādiem cilvēkiem būs vieglāk dalīties savās izjūtās, un tas var dot arī citu perspektīvu, kā pieņemt notikušo.

Reizēm palīdz palīdzēšana citiem, jo tas ļauj atgriezties realitātē, tagadnē un dot sajūtu, ka tiek darīts kaut kas nozīmīgs, norāda psiholoģe.

Svarīgi ir arī turpināt ikdienas lietas, bet nepieņemt nekādus svarīgus lēmumus. 

Vienlaikus, lai cik grūti tas neskanētu, ir svarīgi sev pateikt, ka dzīvi turpinās jeb sākas jauna vai citāda dzīve, jo atjaunošanās vai notikušā pieņemšana nenotiek dažās dienās. Ir jādod sev laiks, bet jāturas pie cerības vai mērķa, kas var palīdzēt turpināt dzīvot.

Apkopojot var teikt, ka ir jādod sev laiks, jāpieņem savas izjūtas un ir jāmeklē atbalsts, tieši kāds, to katrs pāris, ģimene vislabāk var sajust paši, uzskata psiholoģe.

Savu dzīvi veltot mirstošo un viņu tuvinieku aprūpei, šveiciešu izcelsmes amerikāņu psihiatre Elizabete Kiblere - Rosa (Elisabeth Kübler - Ross) savas pēdējās grāmatas "On Grief and Grieving" pēcvārdā secina, ka "sērošanai vienai pašai piemīt spēks dziedināt. Tā vienmēr ir iedarbīga. Tā vienmēr dziedina. Viņa atklāj, ka pretestība sērām atstāj sērošanu nepabeigtu un nedziedinātu, un tas izraisa cilvēka izdziedināšanas lielākās problēmas, jo "tiek zaudēta iespēja dziedināt dvēseli, psihi un sirdi". Citāts no kapelānes maģistra darba.