Raksta vīrietis: sajūta, ka starp mums gultā bija arī trešais no pagātnes…

Kā tajā vecajā "BET BET" dziesmā "Es Tevi nemīlu, nemīlu - mana mīļā….", tikai šoreiz es mīlu, bet turpretī viņai šīs jūtas ir gaisušas. Uzskatu, ka 5 gadi ir pietiekami ilgs laiks esot attiecībās, kurās ir iemantoti arī burvīgi bērneļi, lai saprastu, ko tad viens otram nozīmējam, bet varbūt arī nē?  Tāds arī ir šīs dienas jautājums.

Mana Mīļā man atzinās, ka jau kādu laiku jūtas no viņas puses ir izplēnējušas, un ka skarbā realitāte viņas sirdi sauc atpakaļ pie bijušā vīrieša. Skarbi atzīt, bet tas jau laiciņu bija jūtams - par neskaidrajām emocijām, kas valda mūsos tika daudz runāts, bet nekas konkrēts netika nedz lemts, nedz darīts. 

Lieta, ko cilvēkos es cienu visvairāk, ir patiesums - varbūt tieši tāpēc man šīs dienas izrādījās tik grūtas, jo mana otra pusīte man sameloja, cenzdamās slēpt patiesību, lai mani nesāpinātu, vai kādu citu man nezināmu iemeslu vadīta.

Lai vai kā - viņa bija pa kluso satikusies ar savu bijušo - pēc viņas pašas iniciatīvas. Sāpīgākais, ka to uzzināt man nācās no nejauši uzietas sarakstes pārlūkprogrammas vēsturē, meklējot sev tīkamu skatītu video.

Jautājot, kāpēc viņai tas ir vajadzīgs, viņai acīs sariesās asaras. Zinot, ka no viņas puses jūtas pret mani izplēnējušas, turpmākais teksts jau bija paredzams, tāpēc īpašs emocionāls pārdzīvojums nebija gaidāms -  atbilde īsākos vilcienos sakot, bija ar domu, ka viņai šis puisis ir dziļi iespiedies sirdī un viņa nekādi nespēj šo puisi aizmirst. Viņš pie viņas nāk sapņos un tamlīdzīgi - gluži kā meitenei, kas pirms pāris dienām dalījās līdzīga situācijā šeit pat mammam.lv portālā …. Bet varbūt tā arī bija mana sieviete…. Kas zina  - kas zina….

...šīs viņu attiecības mani morāli iekšēji pazemo - nezinu kāpēc tā, bet man ir tāda sajūta, ka tieku pazemots, jo tas cits ir labāks par mani, skaistāks..

Neesmu no tiem vīriešiem, kas sit kulaku galdā un komandē, kā viņa sievietei jādzīvo, bet uz galvas sev kāpt arī neļauju….

Prasīju, ko viņa darīs, ja bijušais viņai uzrakstīs un uzaicinās viņu tikties? Viņa man atbildēja, kāpēc gan ne - satiksimies vienkārši kā draugi, un tamlīdzīgi teksti…..

Bet tad rodas jautājums, uz ko gribētu rast atbildi - vai tiešām ir iespējams tikties ar bijušo/ām tikai draugu atmosfērā? It īpaši, ja es zinu, ka viņai viņš ir sirdī….. un ne jau par velti viņš brīvs būdams, brauc pie savas vecās mīlestības (neesmu jau naivs).

 viņa bija pa kluso satikusies ar savu bijušo - pēc viņas pašas iniciatīvas

Un, vai ir iespējams dzīvot attiecībās, ja otra pusīte izlem par labu rīkoties tā un ne savādāk, jo liekas, ka viņa šāda veida attiecībās nesaskata draudus. Tajā pat laikā šīs viņu attiecības mani morāli iekšēji pazemo - nezinu kāpēc tā, bet man ir tāda sajūta, ka tieku pazemots, jo tas cits ir labāks par mani, skaistāks. Var jau teikt, ka te iedarbojas mazvērtības kompleksi, bet pie velna, lai tak iedarbojas, jo kā gan tie var nebūt šādā situācijā…

Mana Mīļā šo rakstu arī noteikti izlasīs, tāpēc es tev jau te pasaku - piedod, bet man nav kur citur uzklausīt kādu ieteikumu, padomu vai atklāsmi… Visi draugi ir pārāk iegrimuši savās dzīves un problēmās. Un paldies par Līgo svētkiem - tiešām bija neizmērojami jauki un neizsakāmi mīļi, bija sajūta it kā starp mums nebūtu itin nekādu problēmu.

Tik šorīt uz darbu es cēlos ar bažām nākotnē, jo pieceļoties tu sapņoji un sapnī smaidīji, bet kam… sajūta ka starp mums gultā bija arī trešais no pagātnes…