Ja tu man šitā, es tevi izslēgšu no mantojuma!

Tētis mani neskaitāmas reizes izslēdza no mantojuma. Ikreiz, kad karsti strīdējāmies par viņam tik ļoti svarīgajiem globalizācijas jautājumiem, dusmu karstumā viņš mēdza izsaukties – ja tu man šitā, es tevi izslēgšu no mantojuma! Patiesībā strīdējās tikai viņš. Karstajā vēlmē pēc diskusijas par pasaules glābšanu, viņam nederēja, ja es klausījos klusējot. Vai tiešām tev par šo nav, ko piebilst? - viņš tad dusmīgi pārjautāja. Ja citreiz, galvu klanīdama, piekritu visam, ko viņš teica, tētis aizdomīgi pavērās caur izspūrušajām uzacīm, - tu atkal par mani ņirgājies? Ja iebildu vai oponēju, jebkura mana tēze tika pusvārdā apgāzta, kaismīgi deklarējot absolūtās patiesības, kā viņš tās dēvēja... Bet es biju vienīgā, kura varēja to visu izturēt, nebēgot no šīm sarunām, esot klāt, un turpinot šo jocīgo veci – savu tēti mīlēt. Un tas nekad nepāries. Tik daudz siltu mirkļu nāk prātā. Tēta neveiklās rokas, pinot man matus, kad mamma kārtējo reizi bija Rīgā. Neklātienes sesijas ilga mēnesi, toreiz nebija modē kā tagad – ik vakaru no Rīgas braukāt mājās. Kad aizbrauca, tad arī mēnesi bija prom. Mamma pati mēdza pīt man stingras bizes un lentes cieši ievija matos, atstājot nelielus pušķīšus. Tētis man matos vienmēr iesēja lielu, nestabilu un gaisīgu pušķi, kurš vairāk vai mazāk formu noturēja apmēram līdz otrās stundas beigām. Pēc tam staigāju izspūrusi. Bet man tas šķita tik skaisti!  

Es biju vienīgā, kura varēja to visu izturēt, nebēgot no šīm sarunām, esot klāt, un turpinot šo jocīgo veci – savu tēti mīlēt. Un tas nekad nepāries.

Būdams izteikti nepraktisks, tomēr, sagaidot mammu atgriežamies, vienmēr saorganizēja dzīvokļa sakopšanas talku. Piedalījāmies mēs visi trīs – tētis, brālis un es. Kaut kā izmuļļājām plača vidu, tikai parasti pietrūka vietas netīro trauku noglabāšanai no acīm. Tad tam tika izmantota pat malkas plīts cepeškrāsns, kur mamma arī vienmēr uzreiz ielūkojās. Neatceros - nopūtās vai nē... Galvenais taču ir labā griba.

Vēl atceros, braucām reiz ar zirgu uz kartupeļu lauku. Man kādi 8-9 gadi, ratos es un tētis. Viņam bija pliks galvvidus (šķiet, tieši tāpēc man joprojām patīk vīrieši, kuriem mati atkāpušies), tētis mēdza teikt - kur sūdu apakšā nav, tur zāle neaug. Piepeši redzu - tieši paura vidū uzkrīt putna kaka. Domāju, kā pateikšu? Nu, tā lēni mēģināju - tēti, tu tikai tagad neaiztiec galvu, labi? 

Vienlaikus nobraukdams ar roku pār "pļešku", kā viņš pats to sauca, tētis tikai pajautāja - kāpēc? Tai reizē no ārpuses viss tika labi iesmērēts ar to, kā apakšā trūka. 

Līdz pusaudža vecumam kopā braucām arī sēņot, makšķerēt, vēžot un uz ezeru pīlēs. Visbiežāk trijatā - tētis un mēs ar brāli. Vēlāk gan man radās "sava dzīve". Tētis iemācīja pazīt katru putnu, katru puķīti un kukainīti. Ieelpot vakara krēslu, laivai klusi slīdot ezerā starp ūdensrozēm. Un vienmēr ikviens šāds pasākums beidzās ar 15 minūtēm, kad mēs ar brāli jau gaidījām pie mašīnas, bet tētis lēni un rūpīgi pļavā lasīja ziedus, saviem mezglainajiem pirkstiem kārtojot tos vienreizēji skaistās buķetēs. Tās manai mammai. Šos stāstus es varētu turpināt strēķiem vien. Mīļus, smieklīgus, arī trakus. Viņam bija šausmīgi smags raksturs...

Droši vien jau nav vērts piebilst, ka no šīs saules tētis aizgāja pliks un nabags. Dzejnieka dvēsele. Bez mantas, bez naudas. Bet to mantojumu, kurš palicis, viņš pat gribēdams man nevarētu atņemt. Savdabīgā, skarbā humora izjūta. Straujais, kaislīgais raksturs. Mīlestība uz visu zaļo un dzīvo. Skaļā, skanīgā balss. Dzejošanas un dziedāšanas niķi. Vienatnība... 

Un atmiņas. atmiņas. atmiņas.

Esejas autore: Jana Egle, dzejniece