Bērna raksturs nav nejaušība. Tas top jau mātes ķermenī

Vai bērna raksturs ir nejaušība?

Ilgus laikus cilvēcei savstarpējo attiecību veidošanās ir bijusi neatmināma mīkla. Kāpēc ar tēva gādību vai mātes rūpēm nepietiek, lai bērns pieķertos saviem vecākiem un tos cienītu visu savu dzīvi? Kāpēc divi bērni ir rātni, bet trešais - spītīgs?

Uz šiem jautājumiem mēģinājuši atbildēt filozofi, ārsti, rakstnieki, psihologi, taču līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigām neviens nav varējis aprakstīt savstarpējo attiecību likumsakarības, lai varētu dzīvi nodzīvot skaisti, harmoniski un laimīgi. To izdevās atklāt lietuviešu socioloģei un ekonomistei Aušrai Augustinavičūtei, kura uz K.G. Junga, Z.Freida un citu ievērojamu zinātnieku teoriju bāzes izveidoja patstāvīgu jaunu zinātnes virzienu - socioniku. Vienkāršotā valodā, socionika ir zinātne par cilvēka raksturu un savstarpējām attiecībām, skaidro V.L.Miķelsone.

...bērnam no mazotnes noteiktās dzīves jomās ir ļoti maza dzīves pieredze, lai rīkotos tikpat saprātīgi kā pieaugušie...

Visbrīnišķīgākais, ko socionika devusi, ir skaidrība, ka nav sliktu vai labu rakstura tipu. Katrs tips, kuru kopumā ir 16, dzīvē var izdarīt briesmīgas kļūdas, par kurām nākas sāpīgi maksāt.

Socionika ir ļāvusi apzināties svarīgu patiesību - bērnam no mazotnes noteiktās dzīves jomās ir ļoti maza dzīves pieredze, lai rīkotos tikpat saprātīgi kā pieaugušie. Bērna uztveres un informācijas apmaiņa savos pamatos ir tāda pati kā pieaugušajam. Taču bērns atšķiras tikai ar to, ka viņš sāk pamazām veidot priekšstatu par dzīvi, kas notiek mehāniski un automātiski savas spēcīgākās psihes funkcijas ietekmē.

Jau kopš dzimšanas brīža bērns ir noteikta persona, kura iedalāma tikai vienā rakstura tipā.

Ir taču dzirdēts tik daudz stāstu par talantīgiem un apdāvinātiem bērniem, atzīmē socionikas maģistre. Bērni, kas bez priekšzināšanām rada augstvērtīgus mākslas darbus, dod stilista padomus, ātri apgūst tehniku, izrīko pieaugušos, uzdod jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat pieaugušie, ir realitāte. Tikai tāpēc viņi nebūtu uzskatāmi par izredzētajiem vai indigo bērniem, vienkārši viņi darbojas saskaņā ar savu rakstura tipu. Jau kopš dzimšanas brīža bērns ir noteikta persona, kura iedalāma tikai vienā rakstura tipā.

Vecāku rīcība

Vecāki ar savu rīcību bērnam vai nu ļauj attīstīt savu rakstura tipu, vai nu apslāpē un ierobežo to. Katrs vecāks savus bērnus audzina, izejot no sava rakstura tipa. Ne vienmēr bērns savu rakstura tipu manto no vecākiem vai vecvecākiem. Visbiežāk sastopami gadījumi, kad vecāku un bērna rakstura tipi ir krasi atšķirīgi. Neapšaubāmi, tas ietekmē savstarpējo attiecību komfortu ģimenē.

...ja bērns parāda savas atšķirības un talantus jau no mazotnes, tas ir tikai apsveicami, tādēļ vecākiem der ieklausīties bērna prasībās un lūgumos, lai nesadragātu viņa psihi

Attiecību diskomforta gadījumā bērns pretojas, vecāki viņu vēlas pārveidot par tādu, kādi ir viņi paši. Ja vecāki neļaus bērnam attīstīties atšķirīgam, tad konflikti nerimsies, bet tikai pieaugs. Nākamās grūtības tādam radīsies skolā, kad viņš būs mēģināts "pārtaisīt" par citu tipu, un nespēs izvēlēties piemērotu profesiju. Sākot no 12 gadiem, bērns izrādīs ļoti lielu pretestību, jo būs izpratis sevi vairāk un nepakļausies vecākiem. Tāpēc, ja bērns parāda savas atšķirības un talantus jau no mazotnes, tas ir tikai apsveicami, tādēļ vecākiem der ieklausīties bērna prasībās un lūgumos, lai nesadragātu viņa psihi.

Rakstura tipi

16 socioniskie rakstura tipi atkarībā no vērtībām sadalās četrās komfortablās grupās - kvadrās. Laimīgi ir tie vecāki, kuri ar bērniem pieder vienai kvadrai, jo tad audzināšanas problēmas ir minimālas. Taču, ja vecāki un bērns ir no pretējām kvadrām, tad audzināšana patiešām izvēršas par murgu, bieži vien tieši šādos gadījumos notiek vardarbība ģimenē. 

Raksta "Jūku prātā savas 5 gadus vecās meitas izdarību dēļ"

(https://www.mammamuntetiem.lv/berns/bernudarznieks/25310/izmisusi-mamma-juku-prata-savas-5-gadus-vecas-meitas-izdaribu-del ) kāda māmiņa patiesi un vaļsirdīgi atstāsta savu pieredzi. Veicot šī stāsta satura analīzi, mums, kā socionikas ekspertiem, uzreiz bija hipotēze par māmiņas un meitas rakstura tipu, atklāj V.L.Miķelsone.

Agrāk šādus nepaklausīgus bērnus ļāva sodīt, tādējādi sabojājot viņu psihi. Šobrīd to aizliedz likums.

 

Ir pamats domāt, ka pieminētajā rakstā māmiņa un meita pārstāv pretēju kvadru rakstura tipus. Tas nozīmē, ka viņām ir atšķirīga pasaules uztvere, lēmumu pārraidīšana, atšķirīga valoda, atšķirīgas emocionālās izpausmes. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc mātes labos nodomus meita nesaprot. Un otrādi, kāpēc meitas uzvedību māte nesaprot.

Šādās attiecībās ir tendence neatklāties, noslēgties, lišķot, izlikties, melot, jo patiesības atklāšana tik un tā nebūs saprasta, kas radīs strīdus.

Šobrīd, kad cilvēka smadzenēm talkā nākusi tehnika, kad ikvienam jāapgūst datori, mobilie telefoni un citi komfortablas dzīves uzlabojumi, nepieciešams saprast, ka jāapgūst arī cita pieredze bērnu audzināšanā. Agrāk šādus nepaklausīgus bērnus ļāva sodīt, tādējādi sabojājot viņu psihi. Šobrīd to aizliedz likums. Tādēļ ir nepieciešams lasīt "instrukcijas", lai saprastu, kas ir mans bērns un kā es ar viņu varu tikt galā ar metodēm, kas nesadragās viņa psihi. Ja vecāki to neapzināsies, tad savstarpējo sirsnību nepanāks. Taču, zinot savu rakstura tipu un bērna rakstura tipu, kļūs vieglāk saprast dziļākos bērna rīcības motīvus, kas var palīdzēt kaut nedaudz harmonizēt savstarpējās attiecības.

Mēs ceram, ka lasītājs saprata - bērna raksturs nav nejaušība, bet jau izveidojies mātes organismā, atzīmē socionikas maģistre.