Jā, iemīlējos precētajā kaimiņā. Tagad esam laimīgi kopā...

Iepriekšējās atiecības bija beigušās aptuveni februārī. Sākās skumju pilns gads un jaunas attiecības negribēju. Gads aizritēja mierīgi, varēju sevi visu veltīt mācībām. Pienāca Jaungada nakts, un es jutu, ka šis gads būs īpašs. Sāku sarunu ar it kā zināmiem cilvēkiem (līdz šim pat nesasveicinājāmies). Pēc tam sēžot virtuē pie loga, redzēju kādu puisi, pareizāk gan vīrieti, un nodomāju "Cik skaists kaimiņš". Pēc pāris dienām šis skaistais kaimiņš palīdzēja mums ar tēti izbraukt no kupenas, jo bija diezgan sasnidzis. Es nespēju vien nopriecāties cik skaists un izpalīdzīgs viņš ir. Un tad es uzzināju, ka viņš ir precēts un viņam ir bērni... Bet aizmirst es viņu nespēju. Es aptuveni mēnesi, gandrīz katru dienu apmeklēju viņa profilu draugiem.lv, un kļuva mazliet tā jocīgi, jo viņš uz mani nepaskatijās ne reizi. (pēc tam gan uzzināju kādēļ - viņš nepasūta statistiku :D )

Pēkšņi zvans pie durvīm, un tur stāv mans skaistais kaimiņš. Man iekšā viss sagriezās desmit līkumos no satraukuma.

Es nevarēju saņemties viņu uzaicināt draudzēties, bet tad to izdarīju... Atkal pagāja kāds laiciņš, un es manīju, ka viņš darba dienas vidū bieži ir "online". Izdomāju, ka es viņam uzrakstīšu. Sākās jauka, bet nevainīga sarakste un apmainīšanās ar telefonu mummuriem. Līdz vienā dienā, kad man mājās neviena nebija, es viņu uzaicināju ciemos. Patiesībā bez jebkāda mērķa, vienkārši gribēju zināt, vai viņš atnāks vai ne. Manī sākās pamatīgs satraukums, jo viņš piekrita. Un kas tad tur ko nākt, ja dzīvojam blakus trepēs, divi dzīvokļi starpā. Viņš gan man sūtīja vairākas sms ar jautājumu - nu tad tiešām man iet? vai tiešām utt... Arī viņš bija ne pa jokam satraucies. Pēkšņi zvans pie durvīm, un tur stāv mans skaistais kaimiņš. Man iekšā viss sagriezās desmit līkumos no satraukuma. Mēs sēdējam gultā un vienkārši runājāmies par nejēdzīgām tēmām. Uz atvadām mēs saskūpstījāmies. Pēc tam mēs sarakstījāmies, bet tikai pa dienu, jo vakarā viņš nevarēja, kad sieva bija mājās. Skaistais kaimiņš man brauca arī pakaļ uz skolu. Kad biju kopā ar viņu, es ne par ko citu nedomāju, bet pēc tam gan jutos vainīga, ka jaucu ģimeni. Bet nevar jau izjaukt to, kas sen ir izjucis. Mēs nu jau esam kopā 2, 3 gadus. Esam ļoti laimīgi.

 Mēs sēdējam gultā un vienkārši runājāmies par nejēdzīgām tēmām. Uz atvadām mēs saskūpstījāmies.

Es pēc tam, kad bijām jau kadu laiku satikušies, uzzināju, ka arī mans vīrietis mani jau bija ievērojis un tā pat bija nodomājis, cik viņam skaista kaimiņiene. Ja es nebūtu viņu uzaicinājusi draugiem.lv mēs nekad nebūtu kopā, jo viņš ir ļoti kautrīgs. Es patiesi iemīlējos savā skaistajākaimiņā no pirmā acu skata.

Es zinu, ka esmu viņam vienīgā, gluži tā pat kā viņš man:)

Iesūtījusi: skaistā kaimiņiene