18 gadu sens mīlas stāsts par sievieti, ko satiku krodziņā

"Es tomēr uzrakstīšu par sievieti, kuru reiz satiku Bikstu krodziņā. Viņa ļoti gribēja, lai uzrakstu viņas mīlas stāstu. Viņa teica, lai vismaz palīdzot uzrakstīt, jo pati neprotot to visu salikt teikumos. Es nedomāju, ka viņa neprot teikumus uzrakstīt. Viņa tikai domā, ka es to izdarīšu labāk. Es nezinu, vai viņa patiesi tā domā. Varbūt viņa domā, ko citu. Grib uzturēt ar mani kontaktu. Nepazaudēt. 

Viņas vienīgā vēlēšanās un sapnis bija par skaistu ģimeni, kurā viņa justos laimīga, kur būt vīrs, skaists, vēl skaistāks nekā Džordžs Klūnijs, Brūss Viliss,  Niks Kārters, Leonardo Di Kaprio un skaisti bērni.

Mūsu saruna notika pasen, aukstā janvāra pēcpusdienā. Tas mirklis jau ir pazudis no manas atmiņas, izplēnējis, izbalojis. Apmēram tā, kā nosēžas prātā kāds spilgts sapnis, bet vēlāk tas zaudē savu spilgtumu aiz tā iemesla vien, ka tas bijis sen.

Gadījums  ir noticis sen, pirms 18 gadiem. Sieviete  stāstā būs Viņa, es negribu izdomāt svešus vārdus. Viņai  ir vēl 3 māsas un 4 brāļi, bet Viņa tos ir pazaudējusi, jo vecāki bija dzērāji, viņiem atņēma aprūpes tiesības un visi bērni tika aizsūtīti un sadalīti pa dažādiem bērnunamiem. 

Viņa pati jau arī bija skaista. Gandrīz Keita Vinsleta, varbūt Kailija Minoga vai pat Andželīna Džolija.

Viņas vienīgā vēlēšanās un sapnis bija par skaistu ģimeni, kurā viņa justos laimīga, kur būt vīrs, skaists, vēl skaistāks nekā Džordžs Klūnijs, Brūss Viliss, Niks Kārters, Leonardo Di Kaprio un skaisti bērni. Viņa pati jau arī bija skaista. Gandrīz Keita Vinsleta, varbūt Kailija Minoga vai pat Andželīna Džolija.

Viņa apprecējās 18 gadu vecumā ar pirmo vīrieti, kurš bija gribējis viņu precēt. Bet jaunais vīrs pēc kāda laiciņa bija nonācis Matīsa cietumā, jo ar nepareiziem cilvēkiem dzērumā tusējis, aplaupījis kādus pāris pensionārus, ne tikai aplaupījis, arī upuri tur bijuši, tiesa viņš pats nevienu neesot dūris, bet sods - 10 gadi stingra režīma ieslodzījumā. Kādu laiku cītīgi rakstījusi vēstules uz Matīsa cietumu, tad pārstājusi, jo satikusi otro - arī glītu, trakulīgu, jautru, ballīšu karali.

Veikalā arī iepazinusies ar To puisi, kurš viņas domās dzīvojot vēl šodien. Viņš pircis minerālūdeni, Viņa piedāvājusi alu.

Otrajam arī patikuši tusiņi līdz rītausmai un visādi galējie izlēcieni, tikai līdz Matīsa cietumam nav nonācis, jo pārāk ātri braucis ar aizlienētu moci, turklāt būdams ieskurbis, un ietriecies ceļmalas stabā. Rezultāts - kapsēta.

Viņas darbavieta bijusi ciemata veikals, lai gan arodskolā mācījusies par pavāri. Veikalā arī iepazinusies ar To puisi, kurš viņas domās dzīvojot vēl šodien. Viņš pircis minerālūdeni, Viņa piedāvājusi alu. Viņš teicis, ka nedrīkstot vēl pirkt, neesot pilngadīgs. Tad sekojusi zaļumballe ciematā. Viņam šai ciematā vecmāmiņa dzīvojusi, un tā tas mīlas stāsts iesācies. Nekā interesanta jau nav, ko velti rakstīt, tādi 100 reižu filmās redzēti, dzirdēti, lasīti  gan blogos, gan sieviešu vakara romāņos, gan arī citur.

Bet rudenī Viņa sēdēja upes malā, un raudāja...

Tas bija oktobrī. Vasara bija ilgusi tikai vienu dienu. Viņa mamma to bija uzzinājusi un sekojusi ļoti radikāla rīcība, apciemojums Viņas mājās, ultimāts nekad vairs dzīvē netikties ar viņas dēlu, citādi nonākšot turpat, kur Viņas bijušais vīrs - Matīsa cietumā, citēti Krimināllikuma panti  utt.

Un tad Viņa  ļāvusi saprātam ņemt virsroku - ielaidusi savā dzīvē citu vīrieti, to, kurš sen jau bija viņu gribējis.

 

Viss. Viņš bija izolēts no Viņas. Tā bija slēgtā zona, kā senajos krievu laikos esot bijusi Karosta, kur pat caurlaides nelīdzēja. Neko vairs nedrīkstēja. Ne tikties, ne vēstules rakstīt. Ne zvanīt. Žēl, ka mobilo ēra vēl nebija sākusies, būtu sava veida caurlaide.

Un Viņa sēdēja upes krastā un raudāja...

Esot jau gan vēl tikušies. Bet reti. Ziemā iepretim cietumam, tā bijusi pēdējā reize, vējaina diena, sniegs, slapjš sniegs, gandrīz vai vētras tuvums. Viņa bija atbraukusi uz pilsētu, abi runājās uz ielas stūra iepretim cietumam, pie kopmītnēm, un viņš saka, ka nav laika, ka daudz jāmācās, ka ielaidis pa šo laiku mācības, pavasarī gala eksāmeni vidusskolā, ka piezvanīs, ka uzrakstīs vēstuli, bet Viņa zina, ka tā ir pēdējā tikšanās, un Viņai ļoti sāp kakls, Viņa ir nedaudz apslimusi, līst iesnas, un tā var noslēpt asaras...

Un tad Viņa  ļāvusi saprātam ņemt virsroku - ielaidusi savā dzīvē citu vīrieti, to, kurš sen jau bija viņu gribējis. Un vasaras beigās apprecējušies. Tūlīt arī piedzimis bērns.

Un tik stipri gribējusi pamest nākamo vīru un braukt Viņam līdzi, ka vajadzējis pieķerties pie durvju stenderes, lai to neizdarītu.

Jā, vēl maza atkāpe. Maija beigās Viņš ieradies ciemos. Atbraucis ar pavisam jaunu moci, vecāku dāvanu, priekšlaicīgu gan - par godu vidusskolas beigšanai. Gribējis pavizināt, padižoties un stipri vīlies, ieraugot, ka Viņa vairs nav viena, dīvānā gulējis svešs vīrietis, un diezgan nelaipni atbraucēju uzlūkojis.

Viņa Viņam pateica, ka drīz kāzas. Viss. Un pasmējusies. To visu esmu sen aizmirsusi, kaut aizmirsusi nebija it neko. Un tik stipri gribējusi pamest nākamo vīru un braukt Viņam līdzi, ka vajadzējis pieķerties pie durvju stenderes, lai to neizdarītu.

Un tad gājuši gadi. Nākamajā vasarā otra meita piedzimusi, drīz pēc tam izšķīrusies, satikusi citu, tad vēl, tad vēl, bet vēl aizvien Viņa atcerējusies Viņu. Bet, vai es atcerēšos pēc 18 gadiem vēl?  Vai es domāšu par  savu meiteni? Vai es tik tēlaini varēšu pēc 18 gadiem to pastāstīt kādām  beibēm krodziņā?". 

Iesūtījis: Arturs Bergmanis, konkursa "Tāda ir dzīve" dalībnieks.

Par balvu: 

3 labākie stāstnieki balvā saņems 6 ielūgumus uz izrādi "Gribu bērnu!". Izrādes norises vieta - pēc uzvarētāja izvēles (izrāžu grafiku skaties ŠEIT!)

Šajā vasarā skatītājiem tiks piedāvāta jauna, muzikāla un pozitīva vasaras izrāde “Gribu bērnu!”, ko tās veidotāji, izrāžu apvienība “Panna”, nodēvējuši par juteklisku komēdiju normāliem cilvēkiem, jeb demogrāfisko sprādzienu divās daļās. Izrāde būs skatāma vasarā, astoņu pilsētu brīvdabas estrādēs, un tās iecere ir radīt pozitīvas emocijas, rosināt sabiedrību aktīvāk iesaistīties demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, uzdrošināties pieņemt lēmumus un domāt par labo.