Septiņi ieteikumi, ko teikt bērnam, kad viens no vecākiem pametis ģimeni

Padomus sniedz ģimenes psiholoģiskā atbalsta centra "Līna" psiholoģe Līga Liepiņa. Speciāliste norāda, ka šie ieteikumi der visa vecuma bērniem, nav atšķirības, vai bērniņam vien ir daži gadiņi vai jau pusaudža vecums.

1. Būt godīgam pret bērnu. Nemelot un nestāstīt "pasakas"’ par to, kādēļ tētis/mamma nedzīvo kopā, piemēram, sakot, ka tētis atrodas kādā ilgstošā komanedējumā.

2. Nenomelnot, nestāstīt tikai sliktās lietas par vecāku, kurš pametis bērnu.

Vārds pametis rada izteiktāku sajūtu, ka bērns nav vajadzīgs ir nevēlams

 

3. Nelietot vārdu "pametis/atstājis", bet atrast maigāku formu, kā pateikt, ka tētis/mamma nolēmis dzīvot citur vai tml. Vārds pametis rada izteiktāku sajūtu, ka bērns nav vajadzīgs ir nevēlams.

4. Viens no vecākiem ģimeni atstājis, kamēr vēl bērns ir bijis zīdains, tad neveidot ģimenē šo tematu par tabu tēmu, tas var radīt nevēlamu spriedzi, pārmetumus vēlākos gados. Ir svarīgi sniegt bērnam jau no mazotnes informāciju, ka šis vecāks ir bijis un kāds viņš ir bijis. Veidojot savu identitāti un cenšoties sevi apzināties, bērni un pieaugušie vienmēr meklē, ar ko viņi ir/nav līdzīgi saviem vecākiem. Būtiski ir uzsvērt, ka vecāki sākumā ir bijuši kopā, vēlējušies bērniņu un tad otrs vecāks ir devies prom, jo vecāki nav varējuši saprasties vai ir strīdējušies, vai vecāks vēlējies veidot citu dzīvi. Mazākiem bērniem to var stāstīt pasaku/stāstu formā, bet ar lielākiem bērniem runāt atbilstoši viņa vecumam.

Bērns nav muļķis, pat, ja kādā brīdī viņš idealizēs neesošo vecāku, tomēr kopumā viņš ļoti labi apzinās situāciju un mīl to vecāku, ar kuru dzīvo kopā.

5. Turēt albumā vai bērnam pieejamā vietā otra vecāku bildi, lai viņš, ja vēlas, varētu to apskatīt.  Jāatceras, ka bērnā puse gēnu ir no viena vecāka, puse no otra, līdz ar to, lai cik liels aizvainojums būtu pret bijušo partneri, tas attiecībās ar bērnu vai runājot ar bērnu, ir jānoliek malā. Bērns pieaugs un pats izdarīs secinājumus par saviem vecākiem. Bērns nav muļķis, pat, ja kādā brīdī viņš idealizēs neesošo vecāku, tomēr kopumā viņš ļoti labi apzinās situāciju un mīl to vecāku, ar kuru dzīvo kopā.

6. Atklāti un atbilstoši bērna vecumam runāt par savām un bērna jūtām. Piemēram, ka mamma ir dusmīga, ka tētis nedzīvo kopā ar mums vai, ka, iespējams, tu (par bērnu) reizēm skumsti, ka tev nav tētis. Tas radīs tuvības sajūtu un ļaus neturēt sevī liekas emocijas, bērnam justies saprastam.

7. Būt uzmanīgiem pret to, vai bērnā nerodas vainas sajūta, ka viens no vecākiem ir aizgājis prom no ģimenes viņa dēļ. Piemēram, uzmanīties ar izteicieniem, ka tu tik slikti uzvedies, ka tevi neviens nevar izturēt.