Iepazīšanās stāsts: māsa ar viņu pārgulēja pirmā

Ar vienu ausi izdzirdēju puiša vārdu. Nodomāju, ka tā man ir laba izdevība, lai patēlotu spiegu un aplūkotu viņu. Pagāja dienas līdz izdomāju to darīt. Atradu, atvēru profilu un skatījos. Karavīrs. Pirmais, kas nāca prātā bija tas, ka ar šo profila bildi viņš gan jau mēģina piesaistīt savus "upurus". Aizvēru ciet un likos mierā. Tikai pēc laika sapratu, ka visu laiku mēģinu atrast iemeslu, lai aplūkotu viņu atkal. Un atkal un atkal... Viņš bija pievilcīgs. Sasodīti pievilcīgs.

Manu biežo viesošanos viņš bija pamanījis, jo saņēmu no viņa vēstuli. Uz brīdi gandrīz apstājās sirds. Nesapratu, kāpēc tik ļoti satraucos vienas parastas vēstules dēļ?! Nomierinājos, atvēru, izlasīju un atbildēju. Tad atvēru nākamo un aiznākamo... Sākām sarunāties. Sapratu, ka man ļoti patīk saziņa ar šo cilvēku. Viņš bija gudrs, bet ne pārgudrs. Vīrišķīgs, pievilcīgs... Un ļoti pieklājīgs. Gāja laiks, un no sava jaunā sarunu biedra es nejauši uzzināju vienu man ļoti nepatīkamu detaļu... Uzzināju to, ko māsa bija noklusējusi. Viņai ar manu sarunu biedru bija bijušas intīmas attiecības. Vienas nakts sakars. To uzzinot, nevēlējos ar viņu vairs sarunāties. Jutos neizsakāmi greizsirdīga! Un pats galvenais bija tas, ka pati nesapratu – kāpēc?

Ar vienu ausi izdzirdēju puiša vārdu. Nodomāju, ka tā man ir laba izdevība, lai patēlotu spiegu un aplūkotu viņu.

Pagāja pāris dienas. Nomierinājos. Sapratu, ka man gar viņa pagātni taču nav nekādas daļas! Mums katram tā ir. Lai nu kāda, bet ir. Sazinājāmies atkal. Izrunājām to visu. Likās, ka esmu tikusi tam pāri, jo to ļoti gribējās. Bet kādu laiku tas nebija izdarāms... Es, protams, to viņam neteicu, bet sirds dziļumos sāpēja...

Gāja laiks, un mēs sākām sazināties biežāk, atklātāk sākām runāt... Par visu! Sākot no sīkumiem līdz pat nopietnām lietām.

Pirmo reizi viņa balsi izdzirdēju oktobrī. No tās domas vien, ka tūlīt man ar viņu būs jārunā, stājās sirds. Satraukums bija tik liels, ka tajā brīdī nespēju pat sakarīgi domāt. Biju saviļņota līdz sirds dziļumiem! Tik vīrišķību balsi, ar tik fantastisku latgaļu akcentu es nebiju dzirdējusi nekad. Runājām par visu! Kas vien bija prāta! Un tā tas turpinājās ilgi... Līdz sāku saprast, ka bez viņa balss nevaru iztikt vairs ne dienu... Viņa balss bija mana atkarība. Man to vajadzēja. Šādi sazinoties gāja mēneši... Pienāca Jaunais gads. 2012. gadu sagaidījām, sarunājoties viens ar otru pa telefonu. Es biju mājās, bet viņš, ejot pa tumsu un runājot ar mani, bija iekritis grāvī, kurā ūdens līdz ceļgaliem. Tad nu viņš tur stāvēja un stāstīja man, cik ļoti viņam salstot kājas.

Vairākas reizes biju domājusi par to, ka tas ir liktenis... Abi bijām cēlušies no viena maza miestiņa, kurā visi viens otru pazīst kā raibu suni... Bet mēs abi viens otru nekad nebijām redzējuši. Viens par otra eksistenci pat nenojautām.

Gāja mēneši, un pirmo reizi acīs es viņam ieskatījos maijā. Runājām, smējāmies, klusējām... Likās, ka šo cilvēku es jau pazīstu gadiem. Ar viņu es varēju būt patiesa. Varēju būt tāda, kāda esmu. Satikāmies vakarā, bet atsveicinājāmies tikai un rīta pusi. Atnākot mājās, likās, ka lidoju! Es beidzot viņu biju satikusi! Beidzot! Bija pagājuši 9 mēneši kopš mūsu pirmās sarunas... Bet tā diena bija pienākusi...

Kādu laiku tā arī turpinājām. Kā vampīri pēc tumsas iestāšanās, mēs gājām ārā un baudījām viens otra klātbūtni. Neveikli pieskārieni un skūpsti... Tas man lika sajusties kā mazai meitenei.

Bija augusts. Izdomājām, ka jānoorganizē kopīgs pasākums pie viņa laukos. Tas bija fantastiski! Ugunskurs, mūzika, svaigs gaiss, zvaigznes, siseņi, pļava un dūmaka virs tās... Un galvenais - mans vīrietis man blakus. Sajūtas bija neaprakstāmas. Mans vīrietis bija paņēmis līdzi draugu, bet es māsu. Draugs ar manu māsu sapratās ļoti labi! Un ļoti ātri...

Uzzināju to, ko māsa bija noklusējusi. Viņai ar manu sarunu biedru bija bijušas intīmas attiecības. Vienas nakts sakars. 

Nakti ar savu mīļoto pavadīju siena šķūnī. Jāteic, ka siena šķūnī gulēju pirmo reizi... Aizmiegot viņa apskāvienos, vairākas reizes iedomājos par to laiku, kad raudāju spilvenā un domāju, ka šo vīrieti nekad nesaukšu par "savu"... Tas plēsa pušu sirdi. Bet te nu es biju. Ar viņu. Siena šķūnī... Es biju laimīga! Likās, ka dvēsele ir atdalījusies no ķermeņa un uzlidojusi mākoņos... No rīta piecēlos blakus viņam. Mati bija izspūruši, pilni ar visādiem zāles stiebriņiem un putekļiem... Pa nakti vēl biju mazliet nosalusi un nogulējusi vienu sānu. Bet tas viss bija tā vērts, jo es biju blakus viņam...

Rīts bija fantastisks! Mans mīļotais vīrietis no rīta apakšbiksēs un ādas jakā bija izlīdis no migas un atradis vakardienas ceptās desiņas, kuras viņš, protams, uzreiz notiesāja. Viņa draugs bija izdzēris pus spaini akas ūdens un tajā pat laikā grauza zaļus ābolus... Bet māsa... Tā sēdēja ar pārlaimīgu sejas izteiksmi un visu laiku smaidīja... Tāpat kā es!

Pagāja 5 dienas, un viņam vajadzēja braukt prom. Atvaļinājums bija beidzies. Nezināju, kā būs tālāk... Cilvēki dzīvo visādi. Vīri brauc prom, sievas paliek, un neviens nesūdzas! Bet es biju gatava krist panikā pārdesmit kilometru dēļ... Viņš aizbrauca. Tikāmies reizi divās vai pat reizi trijās nedēļās. Tā tas turpinājās pus gadu. Bet mēs izturējām. Jo abi zinājām,ka pienāks laiks, kad būsim kopā visu laiku. Stiprus mūs darīja mūsu mīlestība.

Ir pagājis laiks un 7 mēnešus abi jau dzīvojam kopā. Veidojam savu nākotni. Kopā. Esmu laimīga ar savu vīrieti, bet māsai ar mīļotā draugu jau kopīgs bērniņš. :)