Kāds ir vēlamais bērnu skaits ģimenē. Mīlestības un uzmanības sadalīšana

„Konkrētu labāko bērnu skaitu ģimenē ir grūti nosaukt,” teic psiholoģe Jurita Smiltiņa. „Tas atkarīgs no tā, cik vecākiem ir psiholoģisko resursu — cik vecāki ir pārliecināti par sevi un par to, ka viņiem būs iespēja kvalitatīvi pavadīt laiku kopā ar bērnu. Ja šādas pārliecības nav, bērnu skaits ģimenē būtu rūpīgi jāpārdomā.” Psiholoģe skaidro, ka uzvedības problēmas bērniem rodas tieši nepietiekamas uzmanības dēļ.

„Viens cilvēks reāli var sniegt uzmanību tikai četriem bērniem. Kad audzinātājām jautā, viņas atbild, ka var tikt galā ar astoņiem. Taču tikt galā nenozīmē veltīt uzmanību. Jā, saimnieciski var tikt galā, bet mēs runājam par kvalitatīvu aprūpes sistēmu. Par kvalitatīvu mammas lomas pildīšanu,” intervijā par bērnu skaitu ģimenē saka bērnu attīstības un pedagoģiskās terapijas speciāliste Stella Mutule. Izveidojiet ar rokām pusloku, it kā jūs kādu apskautu. Cik tur ir vietas? Četriem pirmsskolas vecuma bērniņiem — katrai rokai pa diviem...

Lai nebūtu cīņas par vecāku uzmanību
Ja ģimenē ir vairāk par vienu bērnu, īpaši jārūpējas par visu bērnu emocionālajām vajadzībām. „Svarīgi, lai emocionālo vajadzību trauks nestāv tukšs. Katram cilvēkam tas ir kā krātuvīte, un, ja bērns to nevar piepildīt pozitīvā veidā, viņš izjūt emocionālo vajadzību trūkumu, un tas atspoguļojas negatīvi — šis trauks kaut kā taču ir jāpiepilda. Proti, bērnam vajadzīga uzmanība, mīlestība, atbalsts, rūpes un tuvība — gan psiholoģiska, gan fiziska, atkarībā no tā, kādā vecumā ir bērns.” Speciāliste norāda, ka ģimenēs, kurās ir vairāki bērni, ļoti būtiski piedomāt, lai vecāku uzmanība tiek veltīta arī katram bērnam atsevišķi — tā nenotiks nepārtrauktā cīnīšanās par vecāku uzmanību. Piemēram, vienu vakaru mamma uz kino iet ar vienu bērnu, bet otrā vakarā — ar otru bērnu. „Īpaši svarīgi tas ir gadījumā, ja bērnu vecuma starpība ir liela.”

Ja laiku pavada, skatoties televizoru, tad bērnam ir vismaz jāsēž klēpī — lai būtu klēpja kontakts. Un vajag ieskatīties acīs.

Ļoti vērtīgi ir aprēķināt, cik laika dienā bērns pavada ar saviem vecākiem un cik ar citiem cilvēkiem. „Kad vadīju semināru auklītēm, viņas jautāja, ko lai dara — vecāki daudz strādā un tagad palūguši, lai pieskatāmo bērniņu vakarā arī iemidzina. Es teicu — ziniet, jūs nedrīkstat pazaudēt darbu, bet dariet visu, lai bērns neiemieg, lai pirms iemigšanas satiek mammu. Citādi bērnam naktī jānāk gultā pie vecākiem, lai viņš ar tiem varētu sajust ķermenisko kontaktu, kas ir īpaši nepieciešams bērna drošības sajūtas radīšanai. Ja laiku pavada, skatoties televizoru, tad bērnam ir vismaz jāsēž klēpī — lai būtu klēpja kontakts. Un vajag ieskatīties acīs. Piemēram, pirms iemigšanas, kad var paturēt rociņu, pamasēt kājiņu un parunāties. Tas ir brīdis, kad es satieku tevi un tu satiec mani. Iemiegot un pamostoties bērnam vajadzētu būt ar vecākiem,” intervijā žurnālam teikusi pedagoģiskās terapijas speciāliste Stella Mutule.

Piedzimšanas secība ietekmē raksturu
Rakstura veidošanos ietekmē secība, kādā bērni ir piedzimuši. „Psiholoģiskie pētījumi pierādījuši, ka vecākajam bērnam ir grūtāk, jo atbildība, kas gulstas uz viņa pleciem, ir lielāka. Taču arī tas ir atkarīgs no tā, kā situāciju ģimenē nostāda vecāki. Ja bērnu noliek fakta priekšā, sakot: „Tev tagad jākļūst pieaugušam, jo tu esi vecākais un tev jāuzņemas atbildība par mazāko”, nav diez cik labi, jo katram bērnam jāizdzīvo savs vecums un viņam nav jākļūst pieaugušam tikai tāpēc, ka ģimenē ienācis vēl viens bērns,” stāsta psiholoģe Smiltiņa. Pirmdzimtajiem ļoti svarīgs ir ģimeniskums, viņus vecāki ir veidojuši ar lielu uzmanību un prātīgi. Jo viņš ir pirmais, vecākiem par viņu ir bijis lielāks satraukums: „Kas tas par klepu? Vai šī temperatūra nav par augstu? Kāpēc viņš tagad raud?” Starp citu, ne jau velti par ģimenes mantinieku tiek uzskatīts tieši pirmdzimtais.

Vidējais bērns vienmēr ir grūtākais modelis — viņš ir ne vecākais, ne jaunākais, ne šis, ne tas, tāpēc turpmākajā dzīvē viņam nereti ir grūti ieņem savu pozīciju. Līdz ar to ir iekšējās cīņas jautājums — kādam man jābūt? Bet jaunākais bērns parasti izaug nemanot, turklāt mammām sirdī iestājies liels miers, jo nu ir zināms, kā bērni aug, tāpēc jaunākie savā attīstībā veidojas daudz brīvāki.

Vidējais bērns vienmēr ir grūtākais modelis — viņš ir ne vecākais, ne jaunākais, ne šis, ne tas, tāpēc turpmākajā dzīvē viņam nereti ir grūti ieņem savu pozīciju.

Vienīgais bērns
Bez šaubām sava loma ir arī vienam bērnam. Iespējams, savulaik šādi bērni jutās apdalīti, jo viņiem nav brāļu un māsu, taču patlaban iespēja socializēties ir ļoti liela — sociālās iemaņas var mācīties pie draugiem, rotaļu grupās. Vienīgais bērns saņem ļoti daudz — ar viņu var daudz runāt, viņam var daudz iemācīt. Teorētiski šādiem cilvēkiem var nepatikt dalīties ar citiem, bet var būt gluži pretēji — viņam patīk dot, jo bērnībā visa ir pieticis. Un tie, kas izaugot negrib dalīties, var izrādīties bērni, kas nāk no vairāku bērnu ģimenes, kur allaž kādam kas ir trūcis vai, piemēram, nākamajiem bērniem bijis jāiztiek ar vecākā valkāto apģērbu.

Bērnu strīdi
Būtiski arī, kā vecāki piedalās vai nepiedalās un interpretē bērnu savstarpējos strīdus un konfliktsituācijas. „Parasti, ja bērniem ir konflikts, vecāki iejaucas, pārmetot vecākajam, ka viņš taču ir prātīgāks un mazajam darīt pāri nedrīkst. Šī nav laba taktika, jo vecāku funkcija ir būt blakus un vērot, kuram no bērniem vajadzīgs atbalsts. Turklāt tas jāsniedz tikai tad, kad bērns pats to lūdz — bērniem pašiem jāiemācās rast savstarpējo sadarbību.” Tātad vecākiem strīdos nav jāiejaucas, izņemot gadījumus, kad situācija izvēršas pārlieku asa, piemēram, ar kaušanos, kas brāļu un māsu attiecībās nav brīnums.
Psiholoģe Smiltiņa norāda, ka jaunākais bērns bieži izmanto to, ka rājienu parasti saņem vecākais brālis vai māsa, un šā iemesla dēļ vecākajam saglabājas liela sāpe un sāk šķist, ka vecāki viņu pietiekami nemīl. Šis naids, skaudība, greizsirdība un sāncensība ar jaunāko brāli vai māsu var saglabāties visu mūžu.
 

Izlasi arī rakstu Bērnu vēlamā vecuma starpība!

Autores: Anna Liepkalne, Justīne Fridrihsone, mammam.lv/tetiem.lv