Padomu lūdz vīrietis, kurš jūtas sapinies dzīvē un attiecībās...

Jau kādu laiku manī iekšēji tinās šis kamols, kas neļauj dzīvot, smaidīt – vienkārši justies labi un nedomāt par dzīvi kā par patstāvīgu pārbaudījumu nervu sistēmai. Ar mīļoto kopā esam jau mazliet vairāk kā 4 gadus… Samērā ātri tikām pie diviem burvīgiem sīčiem – dēls un meitiņa –, kas šobrīd ir vienīgā acu gaisma, ko var mīlēt ar beznosacījumu mīlestību. Un to pašu saņemt pretī, tajos acu skatienos, kas piemīt maziem bērniem, kurus nekā savādāk nevar iztulkot kā vienkārši – „Es tevi mīlu mammu/tēti...” 

Teikt, ka mūsu attiecības šo gadu garumā ir bijušas pilnas ar laimi un mīlestību, nebūtu pareizi – jo šajos četros gados esam tik daudz pārdzīvojuši un izdzīvojuši (kā saka vecāki cilvēki – izēduši pudu sāls… daudz „pudu”), ka ir vienkārši neiespējami to visu izklāstīt… Kaut tik ļoti gribētos to visu kaut vai vienkārši tukšumā izkliegt… Un nelāgi ir arī tas, ka, stāstot bez šiem sīkumiem un dziļākiem manas mīļotās noslēpumiem, ko nemaz nebūtu korekti izklāstīt plašākai publikai, šis stāsts var vērsties pret mani pašu… un ko gan tur noliegt – neesmu nekāda „Zelta Govs”… Arī es esmu paslinkojis, veidojot mūsu attiecības, šad tad pat kāju palicis priekšā, bet tajā pašā laikā centies laboties. 

Nekad nebiju pratis pretoties viņas skaistumam un ļāvos arī šoreiz…

Paldies dievam, ka vismaz no neuzticības viedokļa mana sirdsapziņa ir tīra, jo visu šo gadu laikā apavi man kājās ir bijuši – futbola krosenes ar naglām –, un kāja ne reizi nav slīdējusi…

Sākot no sākuma... Ne visiem tā gadās, bet kā draugi saka, Tava pirmā ir tava vienīgā… Ar to es gribēju teikt, ka mana mīļotā pagātnē bija arī mana pirmā meitene seksuālā ziņā… Tiesa, tad mūsu ceļi šķīrās… Katrs no mums izdzīvoja savu jaunības trakuma devu. Un pēc pāris gadiem mūsu ceļi atkal krustojās līdz pat šodienai... Jau sākums bija trauksmains… Tikko bija pajukušas vienas emociju pilnas attiecības, kad kādā vakarā, ejot ar draugiem izvēdināt galvu, atkal satiku viņas brūnās acis… 

Nekad nebiju pratis pretoties viņas skaistumam un ļāvos arī šoreiz… Jau tajā vakarā dejojot un runājoties noskaidrojās, ka nekas nebūs, kā parastās attiecības, kad divi cilvēki satiekas un iemīlas… Tāpēc, ka viņai uz to brīdi vēl bija draugs – tiesa tā viņu būtu grūti nosaukt, jo izturējās šis cilvēks pret viņu kā pret pameslu. Un vispār pēc viņa izdarībām pret savu mīļoto viņu grūti būtu nosaukt par vīrieti kopumā, bet neiešu tagad pagātni pelt, jo cilvēki mainās… Vārdu sakot, pēc maniem ieteikumiem viņa beidzot kaut mazliet sāka sevi cienīt… Bet tas nācās grūti, jo meitene, esot kopā ar iepriekšējo puisi, bija sevi pieradinājusi pie alkohola, uz ko, protams, pavedināja viņš… Lieki piebilst, ko ar sievietēm dara alkohols. Līdz ar to viņai pāris reizes jau tajā laikā, kad mēs bijām kopā, tika paslīdējusi kāja… Tas, neslēpšu, šad tad kremt vēl tagad (tas laikam no tēva – piedod var visu bet aizmirst neko…). Bet, labi saprotot, ka dzīve nav rožu dārzs, turpinājām cīnīties par mūsu attiecībām… Es viņai piedevu sānsoļus pat tad, kad viņa man to atklāja tikai pēc kāda laiciņa nevis uzreiz, kā pienāktos… Nezinu, kā viss būtu turpinājies, bet mūsu dzīvē pieteicās pirmais mazulītis. Neplānoti, protams, bet domas par abortu tika izslēgtas… No lielpilsētas dzīve pārcēlās uz mazpilsētu – bija grūti gan man, gan mīļotajai – abi jauni, bija jāpamet skola pusratā, jāmeklē darbs… Cīnījos ne pa jokam. Lai arī dažreiz rokas nolaidās, es atkal cēlos un gāju uz priekšu! Tika izcīnīts savs uzņēmums, kas kādu brīdi nesa labus augļus un lika sajusties spēcīgam – un tikpat sagrautam pēc pāris efektīviem darba mēnešiem, uzņēmumam noejot pa burbuli… Tiesa ārēju aspektu dēļ, kaut daļēji vainoju arī savu neizdarību un neapķērību. Bet es no savām kļūdām cenšos mācīties – tiesa šī kļūda man šobrīd ir dārgi maksājusi – aptuveni trīsarpus tūkstošus latu parādos. Nezinu, kur lai meklēju tādu naudu. Bet ne par to ir stāsts…

Un par ko gan man viņai pārmest – es viņu ļoti labi saprotu… Zinu to sajūtu, kā ir, kad liekas, ka jaunība slīd ārā no rokām. 

Tā mēs abi cīnījāmies pa dzīvi – paspēju iegādāties dzīvokli, automašīnu, kaut ko savam hobijam. Tā kā esmu kaislīgs motobraucējs, sākumam mocītis pa pāris simtiem bija tas, kas man bija vajadzīgs (saku to tāpēc, lai nerastos kādam stulbas pārdomas, ka man pieder baigi dārgs mocītis, “kruta” mašīna, un dzīvoklis Brīvības un Stabu krustojumā - un vēl atļaujas žēloties ka nevar sagrabināt 3 tūkstošus…) Palēts un gados vecs mocītis, kuru šobrīd esmu mēģinājis realizēt, bet nav izdevies, mašīna, kurai šobrīd nav apskates, un dzīvoklis mazpilsētā, kurā, es atvainojos par rupjību, – nah… nevienam nav vajadzīgs. Kaut gan man tajā laikā tas bija aktuāli un pieņemami – iegadāties to, jo dzīve grasījās iekārtoties tieši tur. Bet rekā dzīve mētā līkločus… 

Auga mazais, augām līdzi arī mēs… Te nāksies pieminēt, ka mīļotajai meitenei bija grūta bērnība – tajā visā bija iesaistīta seksuāla vardarbība pret viņu, kas līdzi viņā nesa lielu sāpi, neizpratni, dažreiz vieglprātīgo uzvedību un domāšanu, noraidošo attieksmi pret seksuālo dzīvi… Bet es mīlēju šo skuķi… Tāpēc biju blakus viņai gan priekos, gan bēdās kaut arī nebijām precējušies… Centos viņu atbalstīt, kā vien spēju – braucām pie speciālistiem, iedrošināju viņu to visu izstāstīt arī saviem vecākiem, kam tik ilgus gadus viņa bija slēpusi. Bet ir tik sasodīti grūti būt līdzās šādus notikumus pārdzīvojušam cilvēkam, ja tu pats esi samēra seksuāls vīrietis… Uz daudz ko seksuālā ziņā durvis noteiktā termiņā aizveras, esot kopā ar šādu traumu guvušu cilvēku… Lai arī bieži nespēju savākties un rīkoties kā īstam vīrietim pienāktos un slimīgi apvainojos, kad nespēju pavedināt savu mīļoto… Par nožēlu tas biju es… Raksturs līdz ar visu viņai arī ir ļoti impulsīvs, spontāns, domas un idejas šad tad mainās pa minūtēm nevis dienām vai mēnešiem… Cilvēks, kuru var ļoti ātri aizskart, un katrs negatīvi vai noraidoši izteikts teikums pret viņu tiek uztverts kā apvainojums, bet par to es nevaru nosodīt, jo varu saprast arī viņu, jo esmu viņu iepazinis tik tuvu, tik tuvu. Ļoti bieži es viņu saprotu vienkārši bez vārdiem… Pēc skatiena jau spēju noteikt viņas emocionālo stāvokli un pēc viena pateikta vārda šīsdienas noskaņojumu…

Turpmāko dzīves plānu nesakritība arī bija ļoti jūtama. Man tie pamatā bija konstanti, turpretī viņai tie mainījās kā jau iepriekš minēju. Tik patīkami bija dzirdēt, ka viņa teica, ka grib mācīties, pabeigt skolu, iestaties augstskolā, bīdīt uz priekšu idejas. Tiesa gan – tajos brīžos es nelēcu pa gaisu un nebļāvu „Cik labi mīļā… tā vajag...”, jo zinu, cik tas grūti nāk – skola, savs bizness. Cik ātri to visu var iegūt un cik ātri pazaudēt. Tāpēc katram ir jāapzinās un sevī jāpieņem tā doma, uz ko tu paraksties… Neesmu no tiem, kas cilvēkiem dod liekas cerības.

Izklausās jau traki, jo es te tik daudz negatīvu esmu paudis par situāciju un dzīvi, bet gribu teikt, ka, neskatoties uz visiem šiem aspektiem, es ļoti cienu savu mīļoto un man viņa un mūsu bērni ir pats dārgākais, kas man šajā dzīvē ir dots.

Tā mēs kūlāmies pa dzīvi. Lai arī sākumā daudz ko nevarējam sadalīt, ar laiku esam pieslīpējušies un neesam kašķīgais pārītis… Nestrīdamies… Vienīgā sāpe biezi vien ir finansiālais aspekts, nākas vecākiem diezgan daudz palīdzēt, lai savilktu galus – kamēr izkulšos no parādu ķezas… Paši ziniet, ka nauda ir diezgan biežs iemesls – ne jau strīdiem, bet tādiem klusuma pilniem vakariem, kad jūti, ka nespēj to visu pavilkt… Bet tad pienāk jauna diena – es ceļos un eju uz priekšu… Šobrīd, kad esam atgriezušies lielpilsētā, viss šis sāpju kamols ir pavēlies lielāks… Jūtami, ka mīļotajai meitenei beidzot ir iespēja tikties ar saviem vecajiem draugiem un paziņām, kas ir apsveicami.  Un es negribu viņai to liegt, jo zinu, cik draugi ir nozīmīgi dzīvē. Bet tik ļoti dara raizes un nepamet sajūta, ka šādi man šī meitene slīd ārā no manām rokām un sirds… 

Jūtami, ka viņa grib atgūt ar bērniem aizvadītos gadus mājās un pabaudīt vēl jaunības trakumu – visu, kas šajā jēdzienā tiek ietverts… Visu, kas tika nokavēts, sēžot 3 gadus mājās ar bērniem auklējot, un izraujoties tikai pa retai reizei uz kādu ballīti, kad kāda draudzene atbrauca ciemos uz “Mazo miestu”… Un par ko gan man viņai pārmest – es viņu ļoti labi saprotu… Zinu to sajūtu, kā ir, kad liekas, ka jaunība slīd ārā no rokām. 

Taču tas nemaina faktu, ka arvien biežākas ir ballītes un izklaides ar draudzenēm nepazīstamu puišu kompānijās, lietojot alkoholu, kas tik ļoti kādreiz “garšojis”. Bail, ka negadās pāršaut pār strīpu – un tie jau atkal būs neatgriezeniski zāģēti robi divu cilvēku attiecībās. Varu tikai iedomāties, ko viņa teiktu, ja šo lasītu. Bet apmēram tas varētu būt: „Nu, Romeo, bet tu taču pats zini, kā mums iet attiecībās – ka vairs sen mums nav to jūtu vienam pret otru… Un, ja man sanāks satikt savu īsto, tad es ceru, ka tu šķēršļus ceļā neliksi…” 

Un jau nākošā diena bija smaga vilšanas…. Tad arī man savilkās šis smagais kamols… Kamols, kas šobrīd pat neļauj strādāt…

Nelikšu, protams, bet tas nemazina zaudējuma sāpi. Daļa taisnības ir viņas vārdos… Daudz ko esam pārrunājuši – par to, ka ir brīži, kad liekas, ka visa mīlestība ir izplēnējusi, un katram ir jāmeklē otra pusīte. Īstā – tā, ko mīlēt patiesi ar tauriņiem vēl pēc 4 gadiem un vēl vēlāk. Bet varbūt tas ir tikai mirklis attiecību rutīnā, kurā esam tik ļoti iekšā, jo kopā izklaidēties neesam izgājuši jau tik sen, lai mazliet savādāk spētu novērtēt viens otru… Jo nav jau kam atstāt pieskatīt bērnus (nejautājiet, kāpēc nav – cilvēki ir dažādi un situācijas dzīve dažādas – dažreiz bezizejas…).

Bet varbūt tā ir tiesa, un mīlestība ir tiešam zudusi? Varbūt attiecību atšķirīgās šķautnes ir ņēmušas virsroku? Varbūt kopīgiem mērķiem dzīvē ir daudz lielāka nozīme, kādu es tam biju piešķīris līdz šim? Ja tas viss ir “kaķim zem astes”, tad kāda velna pēc es tērēju pusdienu no darba laika, lai beidzot kaut daļēji atbrīvotos no šī sloga, kas nospiež sirdi? Šobrīd liekas, ka joprojām mīlu…

Izklausās jau traki, jo es te tik daudz negatīvu esmu paudis par situāciju un dzīvi, bet gribu teikt, ka, neskatoties uz visiem šiem aspektiem, es ļoti cienu savu mīļoto un man viņa un mūsu bērni ir pats dārgākais, kas man šajā dzīvē ir dots. Viņas bezgala lielā mīlestība pret bērniem, mīļums un maigums, ko viņa tiem sniedz, ir vairāk kā apbrīnojams… Līdzjūtība pret līdzcilvēkiem, labsirdība. Kā cilvēks viņa ir radīta, lai nodarbotos ar labdarību – ar bērnu palīdzības fondiem un tamlīdzīgi… Bet kas gan viņai dos šādu iespēju ar nepabeigtu vidējo profesionālo izglītību? Jau agrāk viņa braukāja pa bērnu namiem ar ārzemju palīdzības grupu – vāca un veda ziedojumus mazajiem bez mājām. Viņa sirdī ir zelta cilvēks. Un tik sāpīgi apzināties, ka mūsdienu Latvijai bez izglītības nevajadzīgs…

Daudz ko esam pārrunājuši – par to, ka ir brīži, kad liekas, ka visa mīlestība ir izplēnējusi, un katram ir jāmeklē otra pusīte. 

Lielos mazvērtības kompleksos viņu iedzina izskats pēc grūtniecības… Viņai vienmēr ir bijis svarīgi, lai viņa izskatītos skaista – kurai gan sievietei tā nav. Tiesa, man dara raizes, ka viņai tik nozīmīgi, lai viņas skaistumu atdzītu nepazīstami vīrieši, nevis es. Un – šajā ziņā neesmu bijis godīgs pret viņu un neesmu bieži teicis viņai komplimentus. Laikam jau esmu tas vīrietis, kuram vārdi liekas lieki, jo no mana skatījuma viņai vajadzētu tikai vienu manu skatienu uz viņu apakšveļā, lai viņa saprastu, cik ļoti viņa ir seksīga un pievilcīga manās acīs. Un, ak dievs, cik viņa ir pievilcīga un seksīga arī pēc diviem bērniem ar tām visām strijām, kuras viņa redz. Patiesībā viņa var būt laimīga, jo ir sievietes, kam ir ļoti izteikti šie ādas plīsumi, bet, godīgi sakot, viņai to praktiski nav. Ja tikai viņa saprastu, ka jebkurā gadījumā manam skatam tas viss slīd garām… Mana iekāre pret viņu kā pret sievieti nav zudusi… Šobrīd ir nesaprotami, kas notiek… Kaut kas nežēlīgi atspēlējas pret mums, jo manai mīļotajai ir zudusi iekāre pret mani… Pilnīgi… Un es palieku, domājot, vai tas ir bērnībā gūtās traumas dēļ vai vienkārši es viņai vairs neliekos pievilcīgs. Cita vīrieša viņai nav, to es varu apgalvot ar matemātisku precizitāti uz 85.79 procentiem… Uz jautājumu, kāpēc tā, viņa pati nespēj sniegt man atbildi. Viņa apgalvo, ka vienkārši negribas… 

Ja jūs zinātu kāds bija svētdienas rīts… Viņa sestdien aizgāja ar draudzenēm izklaidēties un pārnākot bija manāmā žvingulī. “Lai taču izklaidējās,” pie sevis nodomāju. Un tā vietā, lai viņu “pērtu”, es vienkārši viņu samīļoju un noliku čučēt. Alkohola ietekmē nākošajā dienā viņa bija tik mīļa, kāda nebija bijusi jau ilgu laiku. Nevis mēnešus, bet gadus… Un tik seksuāla, ka gribējās viņu vienkārši saplosīt… Un ziniet – viņa tam ļāvās… Ļāvās sev pieskarties intīmi un daudz… Atdzīšos, biju bezgala laimīgs! Kā bite ap medu varēju lidot (tajā dienā tas bija abpusēji…). Un šīs saldās frāzes, ka viņa ir pārliecināta, ka mūsu attiecībās viss nokārtosies, ka viņa cer – mēs atkal uzšķilsim to dzirksti. Dienas otrajā pusē es šiem vārdiem noticēju, lai gan pirmajā dienas daļā, to dzirdot, jutos neērti. 

Bet, kā zināms, visam ir otrā puse. Un jau nākošā diena bija smaga vilšanas…. Tad arī man savilkās šis smagais kamols… Kamols, kas šobrīd pat neļauj strādāt… Un es darba laikā laižu lažu… Piedod, šef… Bet no nākamā mēneša es apsolos strādāt kā Zirgs! Man gribas būt vienkārši mājās... Pie savējiem… Gribas vienkārši būt viņai blakus… Sajust viņas tuvumu, glāstus – jāsaka sen neteiktu vārdu – “mīlestību”… Vēl daudz varētu teikt un stāstīt... Bet šodienai jau mērs ir pilns... Zinu, ka pēc šī raksta publicēšanas man speciālisti ieteiks griezties pie psihologa – vai kāda līdzīgi tendēta ārsta. Ko lai saka – šobrīd tas vienkārši nebūs iespējams, jo man, kā vienīgajam apgādātājam, ir jāuzspēj sapelnīt un saplānot finansiālos līdzekļus tā, lai pietiek izdzīvot manai ģimenītei, lai pietiek maizei uz galda un kādam drēbes gabalam pašam, mīļotajai, mazajiem. Nemaz nerunājot par graujošajiem rēķiniem un parādu atmaksai. Lokies kā gribi – speciālista palīdzība, kura būtu tik ļoti nepieciešama, izpaliks... 

Paldies tiem, kas izlasīja un uzklausīja un/vai sniedza kādu noderīgu padomu.