Kā bērnu sagatavot ģimenes pieaugumam?

Vai un ko stāstīt?

"Par gaidāmo ģimenes pieaugumu vecākajam bērnam noteikti ir jāsaka, neatkarīgi no viņa vecuma. Aplami domāt, ka tad, ja bērns vēl nerunā, viņš neko nesaprot,” uzsver psiholoģe Jurita Smiltiņa. Ja bērnam būs bijis kas neskaidrs, viņš pats ko piefantazēs klāt, lai situāciju saprastu. Nav būtiskas nozīmes, kad tieši pavēstīt šo jaunumu. Psiholoģe pieļauj iespēju, ka tas varētu būt laikā, kad puncis kļūst apaļš, vai tad, ja mammai grūtniecības dēļ jāievēro saudzīgāks režīms. Tad var paskaidrot, ka māmiņai puncītī aug bērniņš, tāpēc viņa nedrīkst nest smagas somas vai tāpēc vecākais bērns nedrīkst lēkt ar joni mammas klēpī u. tml. Tiesa gan, pareizākie vārdi, kā jaunumus pavēstīt, vecākiem jāatrod pašiem. Bērns to sapratīs atbilstoši savai izpratnei un vecumam. „Jārunā ar bērnu tā, kā pašiem vecākiem ir pieņemami, jo katrā gadījumā informācija par gaidāmo brālīti vai māsiņu paliks atmiņā un būs pazīstama, kad mazais piedzims. Ja bērns netiek informēts par lielo notikumu, ka kaut kas tiek gaidīts, viņš tiek izslēgts no norisēm ģimenē, bet viņš taču grib būt piederīgs un jūtas piederīgs!”

Var pastāstīt, kas tieši bērniņam šobrīd attīstās, piemēram, nu jau viņš ir tik liels kā tava bumbiņa vai lellīte, viņš jau sūkā īkšķīti.

Sarunas par bērniņu

Par gaidāmo bērniņu vecākiem ar mazo jārunā brīžos, kad paši vecāki par mazo iedomājas. To var darīt, piemēram, izvēloties ratiņus vai pērkot drēbītes jaunākajam brālītim vai māsiņai, lai mazais jūt, ka ģimenē kaut kas tiek gaidīts un viņš ir daļa no lielā notikuma. Var pastāstīt, kas tieši bērniņam šobrīd attīstās, piemēram, nu jau viņš ir tik liels kā tava bumbiņa vai lellīte, viņš jau sūkā īkšķīti utt. Protams, jāstāsta arī tad, kad bērns pats jautā. „Šīm sarunām nav jānotiek pārāk bieži. Jo ir vēl daudzi citi notikumi, kas notiek ikdienā un ir saistīti ar vecāko bērnu. Bērna gaidīšana, iespējams, vecākiem ir centrālais notikums, bet vecākajam bērnam ne vienmēr, tāpēc šīs sarunas nav arī jāuzspiež,” iesaka psiholoģe Jurita Smiltiņa. Vecākiem nevajadzētu bērnam teikt, ka līdz ar mazulīša piedzimšanu viņam būs jāuzņemas atbildība. „Vecāku funkcijas ir vecākiem, bet bērnam jāizdzīvo savi attīstības posmi,” norāda psiholoģe. „Iespējams, vecāki tā saka, jo vēlas, lai bērns kļūst prātīgāks, atbildīgāks, un to piemin ar domu, lai norūdītu personību, bet tam jānotiek saprātīgās devās. Jā, vecākais bērns ir prātīgāks, bet viņam par jaundzimušo nav jāuzņemas atbildība!”

Bērns pārmaiņām jāsagatavo

Bieži vien bērni iedomājas, ka mazais brālītis vai māsiņa uzreiz būs rotaļu biedrs. Tāpēc, lai mazais labāk izprastu, kāds piedzimstot būs jaunais ģimenes loceklis, vecāki var iegādāties zīdaiņa lieluma lelli. Bērns jāiesaista bērniņa gaidīšanā, piemēram, kopā domājot mazajam vārdiņu, izvēloties ratiņus, kopā sašķirojot un atliekot mazajam drēbītes, kas lielajam vairs neder. „Vēl noteikti ar vecāko bērnu jāpārrunā, kā mainīsies sadzīve, ikdiena, kad mazais ienāks ģimenē. Šādu jautājumu pārrunāšana ir svarīga, lai bērns nezaudētu savu drošību un būtu sagatavots pārmaiņām. Vēl var pārrunāt, kādi bonusi nāks klāt vecākajam, piemēram, kamēr tētis svētdienā ies ar mazo māsiņu/brālīti ārā ar ratiem pastaigāties, vecākais ar mammu varēs aizbraukt uz baseinu, tātad — joprojām būs laiks, kuru vecāki veltīs tikai un vienīgi vecākajam bērnam, laiks, kurš nebūs jādala ar mazo,” norāda speciāliste un piebilst, ka bonusi var būt arī biežāka multfilmu skatīšanās, vēlāka došanās pie miera, noteikti rotaļas ar vecākiem, kurās bērns uz mirkli var regresēt un atkal kļūt par mazulīti un vienīgo uzmanības centru ģimenē. „Šīm rotaļām nav jābūt garām — pietiek ar 10 minūtēm, jo ir saprotams, ka tad, kad ģimenē ienāk vēl viena atvase, vecāki ir stipri vairāk noguruši,” atzīst psiholoģe. Starp citu, vecāki var izdomāt pasakas, kurās ir ģimenē līdzīgs sižets un kurās šādas pārmaiņas ved tikai uz ko labu un jaunu pieredzi.

Ar vecāko bērnu jāpārrunā, kā mainīsies sadzīve, ikdiena, kad mazais ienāks ģimenē. Šādu jautājumu pārrunāšana ir svarīga, lai bērns nezaudētu savu drošību un būtu sagatavots pārmaiņām.

Kā bērniņš tiks ārā?!

Jau trīs četru gadu vecumā bērns var jautāt, kā mazais tika iekšā māmiņas puncī un kā viņš no tā tiks ārā. „Vecākiem jāpiemeklē vārdi, kas neliek pašiem mulst, sarkt un raustīt valodu, lai bērns nesāk domāt, ka šī ir tabu tēma. Var ņemt talkā bērnu enciklopēdijas, kurās parasti ir rakstīts, ka tētis iestādīja sēkliņu un vēderā ir izaudzis bērniņš. Līdzīgi jārīkojas, atbildot arī uz jautājumu, kā bērniņš tiks ārā. Šajā vecumā bērnam pietiks ar pāris paskaidrojošiem teikumiem. Runājot par sarežģītiem jautājumiem, bērns vairāk uztver intonāciju un to, kā vecāki runā, nevis ko runā,” saka speciāliste, uzsverot, ka, atbildot uz kutelīgo jautājumu, nav labi izdomāt pasakas par stārķiem un kāpostiem, jo vēlāk, kad bērnam radīsies jauni jautājumi, viņš sapratīs, ka kaut kas informācijā nesakrīt, un var vilties vecākos. „Ir normāli, ja bērns trīs četru gadu vecumā ko tādu jautā. Drīzāk būtu jāuztraucas, ja bērns neko nejautā, jo tas var likt aizdomāties, vai attiecības starp bērnu un vecākiem ir pietiekami emocionāli tuvas. Bērnam šādi jautājumi ir vitāli svarīgi, un viņš vienalga meklēs atbildes — bērnudārzā vai skolā.”

Konsultēja Jurita Smiltiņa, psiholoģe, psihoterapeite, tālr. 29196869