Sieviešu kļūdas, kas biedē vīriešus iesaistīties dzīvē

Galvenās kļūdas, ko pieļauj sievietes

- Dažādās dzīves situācijās un ikdienā kopumā esam pārāk visu varošas, atgādinot nevis mammas un sievas, bet "robotus".

- Savos spriedumos esam nepelnīti kategoriskas un paštaisnas.

- Mēs nosakām saviem vīriešiem gandrīz neizpildāmus atbilstības un veiksmes kanonus, kurus cilvēkam izpildīt ir gandrīz neiespējami.

- Esam iedomājušās, ka esam absolūti neaizvietojamas un multifunkcionālas - neviens ģimenē nespēj paveikt neko labāk par mums.

Vīriešiem tieši tāpat kā sievietēm ir 2 rokas, 2 kājas un galva uz pleciem. Beigsim viņus infantilizēt un vairāk uzticēsimies.

- Uzskatām, ka vīrietim gluži dabiski trūkst pedagoģiskās kompetences, tāpēc viņa viedoklim ir mazāka vērtība nekā sievietes.

- Ģimenē pozicionējam sevi kā galvenās audzinātājas, tāpēc bērnus gandrīz vai "privatizējam".

- Nereti domājam, ka tas, ka tēvs neiesaistās vai iesaistās bērna audzināšanā nepietiekami, nekādi nav saistīts ar mums. Mīļās, mēs esam līdzatbildīgas!

- Mēs pašas caur savu izturēšanos joprojām atbalstām, nepamatoto un absurdo stereotipu, ka tēvs ģimenei ir tikai "naudas maiss".

Ieteikumi sievietēm 

- Atcerēsimies, ka pat tad, ja vīrietis nav izdarījis perfekti, viņš ir ļoti centies.

- Labākā motivācija ir uzslava un paldies. Ja vīrietis ir iesaistījies bērna aprūpē un audzināšanas jautājumos, novērtējiet to pienācīgi, nevis tikai kritizējiet.

- Nekad neaizmirsīsim, ka arī mēs ģimenes ikdienā nemaz neesam tik lieliskas.

- Ļaujiet tēviem pavadīt laiku ar saviem bērniem, nezvanot ik pēc 10 minūtēm, lai noskaidrotu, vai nav atgadījies, kas nelāgs.

- Vīriešiem tieši tāpat kā sievietēm ir 2 rokas, 2 kājas un galva uz pleciem. Beigsim viņus infantilizēt un vairāk uzticēsimies.

- Paturēsim prātā, ka bērnam viens vecāks nav vērtīgāks vai būtiskāks par otru. Tie abi viņam ir vienlīdz vajadzīgi.

- Veidosim pašas savu izpratni par to, ka tētis - vīrs ģimenei nav mazāk vērtīgs, ja viņš saņem mazāku algu, vai ieņem mazāk prestižu amatu, un, protams, pietiekami bieži atgādināsim to arī saviem vīriešiem.

- Mēs, katrs un ikviens, šodien veidojam jaunas ģimenes attiecību tradīcijas. Rūpēsimies par to, lai tās neveidotu labu augsni konfliktiem, stereotipizācijai un abu dzimumu diskriminācijai. 

Kāda vieta ģiemnē ir ierādīta vīrietim? 

Pētot "tēvu faktoru" jeb ar tēvu saistītos jautājumus teorētiski, kā arī, vērojot praksē notiekošo, jāsaka, ka nereti esam paraduši tēvu uzlūkot izolēti - kā kādu neatkarīgu, iespējams pat mainīgu un sekundāru lielumu ģimenes dzīvē. Lai gan domas un līdz ar to arī prakses virzībā Latvijas sabiedrība piedzīvojusi vērā ņemamu progresu, tomēr spriedumu veidošana arvien atsedz viedokli, ka tieši sieviete uzskatāma par nedalāmu ar bērnu un dabiski kompetentāku aprūpes un audzināšanas darbā.

Sabiedrībā dzirdētie sieviešu izteikumi: "Ir lietas, kuras bērna audzināšanā jāveic tikai sievietei, un vīrietim tur nav ko maisīties"; "Tavā ziņā ir sagādāt man visu nepieciešamo, kas būs vajadzīgs, kad sākšu audzināt bērnu”, "Nav jau tik traki, patiesi ekstremālās situācijās tēvu var uz neilgu laiku atstāt ar bērnu", raisa nopietnas pārdomas un iniciē daudzus ikdienā bieži nepienācīgi novērtētus jautājumus. Piemēram, kādu lomu ģimenē deleģējam tēvam, kādas vispār ir sabiedrības, katras ģimenes un indivīda gaidas attiecībā pret viņu?

Vērtējot virspusēji, šie jautājumi varētu šķist samērā viegli atbildami, taču lūkojoties dziļāk, saskaramies ar daudzām pretrunām, stereotipiem un gadu desmitiem īstenotu praksi, kurai skaidrojums meklējams daudzos pamatotos faktoros, kā arī vienkāršā ieraduma spēkā.

bērns ir divu cilvēku mīlestības auglis, kas ļauj secināt, ka loģisks turpinājums būtu līdzvērtīga tālāka sadarbība arī viņa aprūpē un audzināšanā

Domājams, liela daļa sabiedrības piekristu apgalvojumam, ka pārsvarā bērnu audzināšanā un aprūpē tomēr vairāk iesaistās sievietes. Šādu situāciju apstiprina arī Pedagoģijas zinātņu doktores Noras Jansones - Ratinikas 2013. gada aprīlī Latvijas Universitātē aizstāvētajā promocijas darbā "Tēva pedagoģiskā kompetence mūsdienu ģimenē" apkopotie rezultāti, kurā aptaujātie respondenti - gan mātes, gan tēvi - paši atzīst, ka nav tāda pietiekami argumentēta pamatojuma, kāpēc mātes pedagoģiskā meistarība būtu uzskatāma par augstāku nekā tēva, tāpēc lielākoties pamatojums tiek reducēts vēsturiskās tradīcijās - "tā bijis allaž".

Tomēr jautājuma būtība pilnīgi noteikti neorientē uz kārtējo sievietes - mātes un vīrieša - tēva konfrontāciju, bet gan gluži pretēji aicina izzināt cēloņus, kas sekmētu līdzšinējo tradīciju pārskatīšanu. Bioloģiskais arguments mums suflē, ka bērns ir divu cilvēku mīlestības auglis, kas ļauj secināt, ka loģisks turpinājums būtu līdzvērtīga tālāka sadarbība arī viņa aprūpē un audzināšanā. Gandrīz katrs no vecākiem kādreiz sev uzdevis jautājumu - ko nozīmē būt labam tēvam vai mātei, taču tikpat būtisks jautājums ir arī - cik esmu labs pedagoģiskais partneris?

bērnam neviens no vecākiem nav labāks par otru - tie abi ir vienlīdz svarīgi un vajadzīgi

Aizvien vairāk akadēmiska un populārzinātniska rakstura literatūrā no dažādiem aspektiem tiek pārcilāti jautājumi, kas saistās ar tēva lomu bērnu audzināšanā, taču jāatzīmē, ka liela nozīme tieši šajā jautājumā piedēvējama sievietei - bērna mātei. Bērnu audzinot, daudz domājam par to, lai viss izdodas "pareizi". Šādā griezumā katrs no vecākiem vairāk uzmanības pievērš savai pedagoģiskajai kompetencei un individuālām attiecībām ar bērnu. Taču nozīmīgi ik uz soļa paturēt prātā, ka tiklab bērna aprūpe, kā audzināšana ir vecāku kopdarbs, kas sasaucas ar skatījumu uz ģimeni kā sistēmu - vienotu veselumu, kurā ikviens no dalībniekiem ir vienlīdz būtisks.

Arī bērnam neviens no vecākiem nav labāks par otru – tie abi ir vienlīdz svarīgi un vajadzīgi. Tāpēc par vecāku pedagoģisko kompetenci liecina ne tikai viņa attiecības ar bērnu, bet arī ar savu partneri. Ir dažādas situācijas un atšķirīgas ģimenes, taču pamatnostādnēs iespējams iezīmēt vienotas tendences, kurās atklājamas būtiskas pretrunas. No vienas puses, sievietes postulē savu vēlmi, lai vīrieši ģimenes dzīvē kopumā un sevišķi bērna audzināšanā iesaistītos vairāk, no otras, nereti, iespējams pat neapzināti, pašas norobežo savu attiecību lauku ar bērnu, kas ne tikai neveicina tēvus iekļaujošas vides veidošanos, bet pat stimulē distancēšanos gan starp vīrieti un sievieti, gan tēvu un bērnu.

Nereti saskaramies ar situāciju, kurā sievietes savus vīrus nevis uzskata par spējīgiem līdzvērtīgiem partneriem, bet gan infantilizē, ironiski piedēvējot tiem otra bērna statusu ģimenē.

Literatūrā šāda mātes attieksme raksturota kā "vārtu sargātājas" fenomens. Šāda mātes pozīcija norāda uz viņas negatavību partnerībai, kā arī uz to, ka viņa bērnu uztver kā savu "īpašumu". Tieši šī nostāja galvenokārt minama par iemeslu stereotipiska uzstādījuma veidošanai sabiedrībā, ka tēvam ir jānodrošina resursi, lai māte varētu audzināt bērnu. Tomēr jāatzīmē, ka šāds situācijas raksturojums nav absolutizējams un uzskatāms par kategorisku pārmetumu sievietēm, kuras šķietami "ļaunprātīgi" neļauj tēviem piedalīties viņu bērnu dzīvē vairāk, bet gan par aicinājumu tēva lomu uzlūkot ne tikai no maskulīnās puses, bet piedēvēt attiecīgu nozīmi arī tam kā sievietes var un vēlas stimulēt vīrieša līdzdalību.

Partnerattiecību kvalitāte - kāda ietekme tai bērna auzdināšanā?

Cik esam atsaucīgas, cik nevietā "visu varošas", vai esam gatavas dalīt savas monopolpozīcijas un atzīt gan tēva nozīmi, gan viņa autoritāti un tiesības, gan galu galā novērtēt un stimulēt viņa vēlmi, un varēšanu? Nereti saskaramies ar situāciju, kurā sievietes savus vīrus nevis uzskata par spējīgiem līdzvērtīgiem partneriem, bet gan infantilizē, ironiski piedēvējot tiem otra bērna statusu ģimenē. Būtiski veidot izpratni par to, ka tēva iesaisti vienlīdz stipri ietekmē mātes gaidas, kuras atklāj vēlmi, vajadzību pēc līdzvērtīgas sadarbības un gatavību dalīt audzināšanas pienākumus, kā arī sniegt uzticības un paļāvības "kredītu". 

Kopējo vecāku audzināšanas stratēģiju un mērķus neapšaubāmi ietekmē arī viņu partnerattiecību kvalitāte, kurā ietilpst vienošanās par egalitāru sadzīves un audzināšanas pienākumu organizēšanu - ekoloģiskas attiecības, kurās abi partneri ir līdzvērtīgi un vienlīdz atbildīgi par tēva iesaisti un pedagoģiskās kompetences pilnveidi. Egalitāra ģimene, kuras pīlāri ir līdzvērtība, sadarbība, savstarpēja uzticēšanās un cieņa, nav abstrakcija vai nesasniedzams ideāls, bet gan vienots mērķis, līdzatbildība un kopdarbs.

Raksta autore: pedagoģijas zinātņu doktore Nora Jansone – Ratinika