Veca vīra atklāsmes: Man jau 68 gadi. Joprojām sāp, ka neļāva pašam audzināt meitu...

Bet... Labi, ka mīļotās mātei, pirms briesmīgās sava mazbērna slepkavības uznāca liela vēlēšanās pamatīgi izlamāt autoru, tas ir – mani. Tiku speciāli izsaukts uz viņu īpašumu Jūrmalā, kur tad arī tiku lamāts visādiem aizskarošiem vārdiem. It kā es gandrīz vai ar varu būtu gulējis ar viņas meitu. Lai gan tieši seksa dēļ agrāk tiku atraidīts, jo es TO neveicu. Tad viņa mani speciāli uzaicināja pie sevis palikt pa nakti, jo es vēl NEKAD nebiju mīlējies. Lai arī man bija jau 23 gadi, biju tā audzināts, ka sekss ar sievieti, kuru iemīlēšu un precēšu, būs kāzu naktī. Biju pārliecināts, ka viņa arī ir jaunava. Atraidīšanas iemeslu sapratu vēlāk - viņa jau bija baudījusi seksu un vēlējās to arī ar mani. 

Viņas vecāki (patēvs bija liela uzņēmuma direktors) ne sevišķi bija mierā ar meitas izvēli, jo es biju mazizglītots speciālists patēva uzņēmumā. Tai pašā laikā arī meita netika skolota, viņai bija mazāka izglītība kā man. Man tas bija drausmīgs šoks, negribējās vairs dzīvot, nekur vairs nebija miera. Viņai, vecākiem par prieku, uzradās cits draugs. Bet pēc vairākiem mēnešiem saņemu vēstuli, ka jaunā sieviete vēloties atjaunot attiecības ar mani. Tiekoties lija asaras, lūgšanās, pat zvēresta vārdi, ka esot kļūdījusies. Kam nesanāk kļūdīties? Piedevu. Tad bija arī sekss, un viņa bija ļoti apmierināta ar mani. 

Bet... Labi, ka mīļotās mātei, pirms briesmīgās sava mazbērna slepkavības uznāca liela vēlēšanās pamatīgi izlamāt autoru, tas ir – mani. 

Mēs jau dzīvojām gandrīz kā sieva ar vīru no 1970.gada pavasara līdz rudenim.12. septembrī man ir dzimšanas diena. Viņa atbrauca pie manis ar ļoti krāšņiem neļķu ziediem un albumu. Un mums atkal bija sekss. Tad manā 25 gadu jubilejā man pasniedza visvisdārgāko dāvanu - mana bērna dzīvību, kuru, kā sapratu no lamām, potenciālās slepkavas gatavojas iznīcināt. Es zināju, ka sievietēm pēc pirmā bērna aborta VAR iestāties NEAUGLIBA, ko arī pateicu. “Daiļrunība” apsīka. Iešot pie dakteriem, jo meitai sirdsreimatisms, lai gan smēķēja, šad tad lietoja alkoholu. Tad jau atsacījās no domas iznīcināt manu bērnu. Sākās drudžaina gatavošanās "direktora" pameitas kāzām (ģimene tikšot dibināta UZ LAIKU), lai piedzimst bērns laulībā. 

Manai meitai ir jau 42 gadi. Es izglābu sava bērna dzīvību, lai meita mani ienīstu, jo nevarēju uzaudzināt ģimenē, kuru visrupjākā veidā tās veidotāja (lasi - sievasmāte) izārdīja, jo arvien nepiedeva it kā viņai nodarīto pārestību. Meita, mana sieva, kā surogātmāte, bērnu zīdainītes vecumā atdeva vecvecmammai, bet pati uzsāka sievas nepiedienīgu dzīvesveidu, ģimenes saites tika izārdītas. Man noņēma pat dzīvokli, ko pēc kāzām piešķīra. Man bija jādodas "trimdā". Prom no sievas, no mīļotās meitas. Izvēlējos darbu kolhozā savā specialitātē par elektriķi un no pirmās algas vēl sievai sūtīju meitai uzturnaudu un, cik varēju atļauties, arī meitu apmeklēju, lai samīļotu un tā vairākus gadu desmitus. Bet sievasmāte pēc laulības šķišanas tiesā pateica: "Mēs tavu bērnu uzaudzināsim tā, ka meita pati tevi neieredzēs." 

"Mēs tavu bērnu uzaudzināsim tā, ka meita pati tevi neieredzēs." 

Ļaunums ir uzvarējis! Manu dzīvi pārvērta par drausmīgu murgu, pat līdz nervu sabrukumam.12 garus, garus gadus neesmu meitu redzējis, un visus šos gadus esmu aizvadījis vienās asarās. Vai gan tādēļ es viņai divas reizes iedevu visdārgāko - dzīvību šai saulē un neslēpjoties maksāju alimentus, lai mani kā apnikušu rotaļlietu iemestu vēstures atkritumos? Es tāpat viņu ļoti mīlu un ļoti vēlētos, lai starp mums būtu attiecības kā tēvam ar meitu. Kā bija līdz 2001.gada 11.septembrim, kad pēdējo reizi ciemojos pie meitas un pie bijušās sievasmātes, kas visu šo laiku veica teroraktu pret mani. 

Bijusī sievasmāte, kura arvien nevarēja samierināties, ka tomēr ir saglabājušās tēva un meitas attiecības, man pateica sen zināmo: "Es izjaucu tavas attiecības ar Inesi, domāju, ka tā Jums būs labāk!" Mājās pārbraucis, es uzrakstīju rakstu "Mājas viesim" par manu sagandēto dzīvi, ka pat meita mani neieredz. Rakstu nopublicēja kā "Nedēļas vēstuli". Vārdos nenosauktie sevi atpazina un, tiekoties ar meitu, viņa izspļāva: "To mēs tev nemūžam nepiedosim!" Tā bija vienīgā reize, kad varēju piespiest sev klāt mazdēlu un apmīļot, kas nu ir izaudzis bez manas svētības, un esam svešāki par svešiem. Kur mana vaina?! Vai tiešām patiesība var kaitēt tēva un meitas attiecībās?!

Aprakstītie notikumi risinājās Madonas novadā. Man jau 68 gadi. Vai tiešām man jāatstāj šī dzīve, ja man visdārgākā būtne, mana meita, nīst mani, lai gan devu iespēju dzīvot šo neatkārtojamo, brīnišķīgo dzīvi?! 

Visu cieņu - Jānis Krastiņš