"Padomju tētis" – joprojām dzīvs pagātnes mantojums?

Vai primārais iemesls šodienas situācijai ir sociālistiskās iekārtas un ideoloģijas mantojums?

Domājams, ka jautājums nav atbildams tik viennozīmīgi... Neapšaubāmi teju 50 gadus ilgais periods Latvijas vēsturē viesis savas korekcijas gan domas virzībā, gan arī īstenotajā praksē. Taču apgalvojumam, ka patriarhālā ģimene, kurā tēvam galvenokārt deleģēta resursu sagādes funkcija un distanta pozīcija bērna audzināšanā, dēvējama tikai par padomju varas perioda iedīgli, piekrist viss nevarētu. Ja veramies tālākos pagātnes gadsimtos, tad šāds ģimenes un sadzīves organizācijas modelis atspoguļojas jau latviešu tautas dzīvesziņas materiālā – tautas dziesmās – un citos folkloras vēstnešos.

Tomēr Latvijas pārtapšana par padomju sociālistisko republiku un visas izrietošās sekas iniciējušas nopietnas pārmaiņas "tēvu jautājumā"

Kā atminamies, viens no sociālistiskās propagandas lozungiem vēstīja par „jaunieviesto dzimumvienlīdzību”, kas faktiski vairāk attiecās uz nodarbinātības sektoru nekā ģimeni – visiem bija jāiet kopīgā darbā. Vēstījums, kuru tolaik varējām dzirdēt medijos un lasīt poligrāfijas materiālos, atklāja monētas vienu pusi, uzdodot vēlamo par esošo – ar skaļu patosu glorificēja pastāvošās iekārtas jaunveidojumus, kuri viesa „tikai pozitīvas” inovācijas, radot absurdu ideālisma diktātu visapkārt. Taču dzīves reālijas atklāja to, kas nebija paužams publiski, tādējādi sabiedrība un ģimene tās ietvaros, bija spiesta iemācīties dzīvot ar dubultu morāli.

Kroplās vienlīdzības attiecības zināmā mērā faktiski „izspieda” tēvu no līdzdalības bērnu audzināšanā un mātei ievērojami palielināja pienākumu slogu.

Kolektīvisms

Pastiprinātais akcents uz kolektīvismu ne tikai ražošanā, bet arī ģimenes dzīvē cieši saistīts arī ar centralizēto perfekcionismu – padomju ģimenei jābūt stiprai, vecākiem ideāliem un bērniem priekšzīmīgiem. Ģimene kļuva par līdzekli – vienu no galvenajiem „mehānismiem” – uz kuras pleciem bija derīgu pilsoņu audzināšana. Lai gan ģimenes kā „komunistiskās audzināšanas bāzes” (Zelmenis, 1978) lomas nozīmība tika sludināta atkal un atkal, tomēr tās funkcijas lielā mērā pārņēma visa sabiedrība un dažnedažādas jaundibinātas institūcijas – pagarinātās dienas grupas, interešu izglītības iestādes, nometnes vasarā u.c. Padomju varas periodā iznākusī literatūra skaidri un gaiši norāda, ka „bērnu audzināšana nebūt nav ģimenes „privāta lieta” un sabiedrībai ir tiesība to kontrolēt.” (Miķelsons, 1964)

Kā „jaunās” sociokulturālās, politiskās un ekonomiskās situācijas ietvaros mainījušās sievietes/vīrieša loma sabiedrībā un tēva/mātes loma ģimenē? Sievietes pozīcijas „liberalizētas” darba tirgū un arī ģimenē tēvs un māte pasludināti par „visās dzīves nozarēs” (Studente, 1982; Azarovs, 1985) „līdztiesīgu cilvēku radniecīgu kolektīvu” (Fridrihsons, 1972). Taču situācija, kādu atsedz aizkadrs krietni vien atšķiras...

Kroplās vienlīdzības attiecības zināmā mērā faktiski „izspieda” tēvu no līdzdalības bērnu audzināšanā un mātei ievērojami palielināja pienākumu slogu. Sieviete pati pēkšņi bija spējīga uzturēt ģimeni, sniegt nopietnu pienesumu ražošanā, ieņemt atbildīgus amatus, startēt profesijās, kurās viņas dalība līdz šim bijusi neiedomājama. 

Pārmaiņas tika uzspiestas vardarbīgi un īstenotas mehāniski – tās nebija cilvēju apjēgtas. 

Kā mēs zinām, nekur pasaules vēsturē nav precedenta, kurš liecinātu, ka ilgtspējīgas pārmaiņas varētu risināties vienā acumirklī. Ikdienas realitāte sašķēla arī monolīto tēva tēlu. Padomju varas periodā arī tēvu tipoloģija izgaismo faktiskā un iluzorā attiecību, kas uzskatāma par šī vēsturiskā posma specifisku iezīmi.

Ideoloģiskās propagandas nesakritība ar reālo sociālo situāciju un pat tās mērķtiecīga falsifikācija tieši atklājas tēva lomas reorganizācijā.

Oficiālajā diskursā identificējams tips, kas raksturo tēvu kā `patriarhālās varas pārstāvi ģimenē`. Neskatoties uz (ne)īstenoto dzimumu vienlīdzību, vīrietim joprojām piedēvēts salīdzinoši priviliģēts statuss. Valstiskā līmenī deklarēts, ka tēvs ir vienlīdzīgs ar māti, tomēr valdošais diskurss atklāj sievietes idejisko pakļautību vīrietim. Arī šī laika pedagoģiskajā literatūrā tēva loma raksturota atbilstoši tradicionālajam ģimenes modelim. Lai gan tēvam deleģēta lēmumu pieņemšanas vara un „pēdējā vārda” tiesības, tomēr neskaidra ir viņa atbildības interpretācija. Līdz ar proporcionālo abu dzimumu pārstāvju nodarbinātību ārpus mājas tomēr nemainījās tradicionālās dzimtes modelī akceptētās atbildības sfēras. Tēva kompetences līmenis un viņa nozīmība bērna audzināšanā joprojām uzskatīta par sekundāru salīdzinājumā ar māti. Lai gan tipa nosaukums orientē uz šķietami identisku patriarhālās tēva lomas izpratni, tomēr padomju varas periodā šajos priekšstatos viestas grandiozas izmaiņas. Tas galvenokārt saistīts ar tēva atbildības izjūtu, izpratni un apliecinājumu darbībā, kurš, piemēram, starpkaru periodā tika uzskatīts par vienu no vīrieša kvalitātes rādītājiem. Padomju varas periodā minētajai vīrieša atbildībai par ģimeni vairs netika piedēvēta tik būtiska nozīme. 

No vienas puses aktuālās tiesu prakses tradīcijas šķiršanās lietu izskatīšanā liedza tēvam iegūt aprūpes tiesības, no otras – tā interpretējama kā vīrieša bezatbildības veicināšana. 

Jāuzsver, ka vīrieša bezatbildības iemesls meklējams ne tikai viņa paša kūtrumā,bet tas uzlūkojams arī kā viena no pastāvošas sociālistiskās iekārtas mērķaktivitātēm. 

Netika atzītas nekādas autoritātes, kuras iemantotu lielāku varu vai „cieņu” nekā sociālistiskā ideoloģija. Gan baznīca, gan tēva vienvaldība ģimenē tika uztverta kā apdraudējums un šķērslis „augstāku” mērķu īstenošanai. `Dieva pilnvaras` piedēvētas politiskai varai, savukārt atbildība par ģimeni, kas līdz šim bijusi tēva rokās, tagad deleģēta kolektīvam – sievietei un vīrietim kā (ne)vienlīdzīgiem partneriem un ikvienam sabiedrības loceklim. Tādējādi atbildības apmērs šķietami paplašināts, tai pašā laikā, padarot nekonkrētas tās jomas. Respektīvi, atbildība par ģimeni reizē jāuzņemas visiem un nevienam.

Arī jau iepriekš minētais fakts, ka pati sieviete bija ne tikai spējīga un tiesīga, bet arī oficiālās varas mudināta sniegt būtisku ieguldījumu sabiedriskajā ražošanā, tādējādi arī nodrošinot iespēju finansiāli uzturēt ģimeni, daļēji mazināja vīrieša varas un neaizstājamības izjūtu, ko veicina viņa kā galvenā ģimenes apgādnieka pozīcija. Līdztekus saruka arī vīrieša atbildības apmērs, ko nereti apliecināja ar ģimeni pavadītais laika apjoms, viņa attieksme pret sievu un bērniem, kā arī faktiskā iesaiste gan mājsaimniecības, gan bērna aprūpes un audzināšanas jautājumos. Arī līdz šim tēvam deleģētās ģimenes aizsardzības funkcijas, līdz ar sievietes-mātes tēla maiņu publiskajā laukā zaudēja viennozīmību.

Šī situācija iniciēja jauna tēva tipa veidošanos – `autoritāti zaudējušais asistents` – kas diemžēl reprezentēja faktisko dimensiju un pastāvēja paralēli iepriekš raksturotajam `patriarhālās varas pārstāvja` tipam. Tēva autoritātes devalvāciju publiskā sfērā ietekmēja autoritārais politiskais diktāts, un privātā sfērā strauji pieaugošā sieviešu emancipācija. „Visu varošās sievietes/mātes” arhetips veidojās un nostiprinājās gan sabiedrības apziņā, gan praksē. Vīrietim faktiski savu varu daļēji realizēt bija iespēja tikai publiskā telpā, taču ģimenē lielākoties visu noteica sieviete. Tika uzskatīts, ka māte ir dabiski kompetentāka bērna audzinātāja nekā tēvs, tāpēc viņa iesaiste nav tik būtiska. Arī pats vīrietis pieļāva un akceptēja savas autoritātes noliegumu, kas publiskā telpā tika aizklāts ar liberalizācijas tendencēm. Šīs nostādnes pamato, ne tikai tā laika periodika – žurnāli, avīzes, bet arī vecāku izteikumi intervijās. Tajās padomju varas periodu raksturojošais tēva tips, atklāts kā neiesaistīts, neieinteresēts, tāds uz kuru nevar paļauties un ar kuru nevar rēķināties. Kāds tēvs atminoties savu bērnību stāsta: „Nu, padomju laikos jau skaidrs kāds bija tēvs. Atnāca mājās, nogāzās uz dīvāna un skatījās televizoru, ja bērns kaut ko gribēja, tēvam nebija laika. Tāds bija tas padomju standarts.” 

„Padomju laika” mediju materiālu analīzē atklātas situācijas, kurās tēvs tomēr mēģina atgūt savu autoritāti ģimenē, periodiski cenšoties realizēt disciplinēšanas paņēmienus, nolūkā atgūt bērnu un arī sievas respektu.

Nav iespējams viennozīmīgi spriest vai šajā periodā aktuālā vīriešu alkoholisma problēma uzlūkojama kā tēva lomas maiņas cēlonis vai sekas, taču arī tā būtiski pastiprinājusi viņa nozīmes un autoritātes pārvirzi. „Neviens vīrietis taču to nevar turēt! Sapratis, ka bez viņa gluži labi var iztikt, padusmojās, pabēdājās un likās tik „pilns”. Un tad jau atbildības vairs nekādas...”, šādi savā atmiņstāstā tā laika situāciju raksturo kāda māte.

„Padomju laika” mediju materiālu analīzē atklātas situācijas, kurās tēvs tomēr mēģina atgūt savu autoritāti ģimenē, periodiski cenšoties realizēt disciplinēšanas paņēmienus, nolūkā atgūt bērnu un arī sievas respektu. Tas būtībā izgaismo tēva pašizjūtu, viņa diskomfortu – kas par nožēlu paliek tikai nesadzirdēts sauciens pēc palīdzības.

Šo viedokli savukārt iespējami konfrontē politiskās varas realizētais reliģijas noliegums Latvijā, kas iniciējis arī attiecību deformāciju ģimenē. Sociālos procesus vairs nereglamentēja reliģiskās doktrīnas, tāpēc arī laulības institūts vairs netika uzskatīts par svētu, un tēva pienākums saglabāt ģimeni – par vīrieša virsuzdevumu. Šķirto ģimeņu skaita pieaugums būtiski iedragāja tēva autoritāti. Laulības šķiršana, kas sabiedrībā tika uzskatīta kā akceptējama parādība, un jaunu attiecību veidošana zināmā mērā nodrošināja vīrietim vieglāku un ērtāku risinājumu. No vienas puses aktuālās tiesu prakses tradīcijas šķiršanās lietu izskatīšanā liedza tēvam iegūt aprūpes tiesības, no otras – tā interpretējama kā vīrieša bezatbildības veicināšana. 

Tas attiecināms arī uz tēva iesaisti bērnu audzināšanā. Ja tēvam netiek izvirzītas attiecīgas prasības, tad arī viņa iniciatīvas trūkums agri vai vēlu tiek uzskatīts par normu. 

Jāatzīmē, ka cēloņsakarības nav meklējamas tikai tēva vēlmes vai intereses trūkumā, bet gan kopējā sociālpolitiskajā situācijā un likumsakarīgajās uzskatu un prakses deformācijās, kuru sekas jāteic gan indivīda, gan publiskā līmenī, daļēji vērojamas joprojām.

Tomēr mēs nevaram noliegt, ka Latvijas sabiedrība piedzīvojusi nozīmīgu progresu tēvu iesaistes jautājumos. Tas tikai apstiprina faktu, ka padomju varas periods nav nāvīgi nemainīga diagnoze, nedz arī beztermiņa attaisnojums. Laiks rit, un tam līdzi jāmainās gan cilvēku izpratnei, gan likumsakarīgi – rīcībai.

To, ka būtiskas izmaiņas jau notikušas, apliecina kāda tēva citāts: „(..)padomju laika zīmogs ir bišķiņ nogājis un nav vairs tā, ka, ja vīrietis ar bērniem – tad droši vien kāds vientuļais tēvs vai pamests likteņa varā, vai dzīve piespiedusi, vai kaut kā tā. Vīrieši mūsdienās ir atvērtāki un elastīgāki. Nav vairs arī tā, ka nauda ir tikai veču jautājums, bet bērni tikai sieviešu.”

Izmantotā literatūra:

1. Zelmenis, V. (1978). Pedagoģija ģimenē. Rīga: Zvaigzne, 247 lpp.

2. Miķelsons, R. (1964). Oktobrī dzimusi Padomju ģimene. // Skola un Ģimene. Nr. 10, 4.–5. lp. 

3. Studente, A. (1982). Ģimene. Rīga: Zvaigzne, 8. – 205. lp. 

4. Azarovs, J. (1985). Ģimenes pedagoģija. Rīga: Zvaigzne, 186 lpp. 

5. Fridrihsons, I. (1972). Laulība un ģimene. // Skola un Ģimene. Nr. 9, 16. – 17. lp.

Raksta autore: zinātņu doktore sociālajā pedagoģijā Nora Jansone-Ratinika