Vīrietis mani sviež no mājas; pašas māte visus īpašumus noraksta manai māsai

Ģimenē esam divas meitas, es mazākā un mana māsa - nedaudz vecāka. Vienmēr jau ir tā, kad kāda ir mīļāka un kāda nedaudz mazāk. Es biju tēta mīļā meitiņa (kaut ar tēti kopā nedzīvojām jau no mazotnes). Māsa vairāk - mammas mīlule. Kad bijām mazas, skaidri atceros mammas teikto - kad būsiet lielas, es jums pārrakstīšu īpašumus, kas man pieder, lai jums, bērni, būtu normāla dzīve un ar ko to uzsākt. 

Tagad ar māsu esam lielas un viss ir nonācis pie īpašumu pārrakstīšanas. Mammas vārdi - nu visu, kas uz Zemesgrāmatas, es pārrakstīšu Inesei (manai māsai). Es biju neizpratnē, kādēļ divi dzīvokļi, māja, daži desmiti mežu un zemes tiks tikai viņai. Es neesmu mantkārīga, visu laiku esmu izdzīvojusi bez tā visa un arī to varētu turpināt, bet jūtos apdalīta. Es jūtos nemīlētāka kā māsa. Uz jautājumu kādēļ tā, viņa man spēja atbildēt tikai tā - tādēļ, ka māsai ir nauda! Tas bija kā auksts ūdens uz galvas. 

Es neesmu mantkārīga, visu laiku esmu izdzīvojusi bez tā visa un arī to varētu turpināt, bet jūtos apdalīta.

Patiesībā tas tik ļoti kremt tādēļ, ka man nav kur aiziet. Tagad es dzīvoju pie vīrieša, kurš nosaka savus noteikumus un kad ir iedzēris, šad tad sviež mani ārā, sakot, lai savācu savas mantiņas. Kad dzīvoju ar pirmo vīrieti - viņš svieda manas mantas, kliedza uz mani necenzētiem vārdiem, teica, lai lasos. Tas atkārtojās vairākas reizes, bieži pazemīgi bija jāpielien, lai varētu palikt, jo nebija jau kur aiziet.

Skaidri atceros, ka vienreiz manis sviešana ārā un pazemošana notika mammas klātbūtnē, par ko man bija liels kauns. Tādēļ es tagad mammu neizprotu - mamm, Tu taču to visu redzēji, kas notika. Tavā acu priekšā tavu bērnu un viņa mantas lidināja koridorā, kaimiņiem redzot. Mammu, mani svieda ārā, bet tagad Tu neesi gatava man palīdzēt, lai tas vairs neatkārtotos.

Mamm, mēs neesam tik nabadzīgi, lai tu man nevarētu palīdzēt ar mitekļa iegādi. Tu saproti, ka pašas spēkiem, lai to izdarītu, ir jāpaiet daudziem gadiem, kurus man būs jāpacieš citu noteikumi, jo redz es esmu cita mājā. Savās mājās, bet ne savās...

Esmu domājusi, ko iesāktu ar īpašumiem, ja man tie tiktu pārrakstīti, tā teikt, ar māsu sadalīti vienlīdzīgi. Es izgrieztu daļu meža - tik, lai varētu sev nopirkt dzīvokli, lai man nekad vairs nav jācieš tie pazemojumi, kad mani lidina ārā un kliedz lasies k**e, ma*ka un tamlīdzīgi. 

Paies laiks un tā smeldze pāries, bet ģimenes siltumu vairs nejust nekad...

Kad runāju ar māsu par to visu, tad viņas vārdi bija tādi - bet ko tu tieši domāji, diezin ko tu tieši gribi no tā, kas pieder mammai, kā tu to iedomājies, diezin kā tad mēs to visu sadalīsim? Es gan nodomāju - nu vienlīdzīgi, bet nomainīju tematu, jo sapratu, ka nav jēgas runāt par to. 

Es saprotu, ka varu panākt, ka kaut kas pienākās arī man, bet es to nedarīšu, jo tad mana ģimene saies naidā. Pietiek, ka ar māti neesmu runājusi 3 mēnešus. Kad viņa bija vairākas dienas ''uzkāpusi uz korķa'', mani pārņēma dusmas, es sāku pacelt balsi, jo arī alkohola dēļ viņa pazaudēja darbu.

Viņas reakcija bija tāda - tu esi ienākusi manā mājā un sāc te kačāt ''pravas'', vācies, lasies. No tā laika mēs vairs tā arī nerunājam, reizes 2 esam sazvanījušās, bet tikai par steidzamiem jautājumiem, ne par ģimenes lietām, pat neapspriežam, kā iet vispār. Uz ielas gan aci pret aci neesam sastapušās, bet tikai pa gabalu. Man pat izlikās, ka viņa mani nesveicināja, sveicinājās tikai viņas brūtgāns. 

Paies laiks un tā smeldze pāries, bet ģimenes siltumu vairs nejust nekad...

Viedokļus par šo tematu var lasīt šeit:http://www.mammamuntetiem.lv/forum/22450/ipasumu-sadalisana-starp-berniem/