Zaudējums, krīze un sēras... Kā nemeklēt vainīgo?

Sabiedrībā nav izpratnes par to, kas ir krīzes intervence un kāpēc tā ir vajadzīga. Kāpēc jāvēršas pie speciālistiem pat, ja cilvēks izskatās pilnīgi „normāls” – daudzi nezina, citi pat baidās vērsties pēc specializētas palīdzības. Rezultātā problēma paliek neatrisināta un tikai pastiprinās.

Mēs neesam raduši vērsties pie ārstiem-psihoterapeitiem pēc palīdzības pat tad, ja ir notikusi psihoemocionālā trauma un, iespējams, tam par iemeslu ir vairāki vēsturiskie un sociālās vides faktori. Taču psihoemocionālās traumas ārstēšana ir svarīga ne tikai, lai mazinātu cietušā cilvēka ciešanas, bet arī negatīvu seku profilaksei, kuru ir ļoti daudz un kuras mēs bieži vien neapzināmies un pat nenojaušam.

Nedabiska nāve izprovocē posttraumatiskā stresa sindroma rašanos arī apkārtējiem cilvēkiem, ieskaitot adaptācijas traucējumus, iespējamo riska uzvedību, veģetatīvo distoniju, depresiju un citas sekas.

Šādas sekas var neizpausties uzreiz, bet parādīties vēlāk. Var paiet daži mēneši pirms parādās psihoemocionālās traumas simptomi un sekas, kas var ilgt gadiem, stipri ietekmējot cietušā cilvēka dzīves kvalitāti, viņam apkārt esošos cilvēkus, ģimeni, radiniekus, draugus un citus.

Gribu uzsvērt, ka „krīze” nav pati situācija, bet tas, kā cilvēks uztver šo situāciju un reaģē uz to.

Kas ir krīze?

Krīze ir subjektīva reakcija uz trauksmes pilnu dzīves situāciju, kas tik ļoti ietekmē cilvēka stabilitāti, ka spējas pārdzīvot notikušo un funkcionēt var tikt nopietni traucētas. Gribu uzsvērt, ka „krīze” nav pati situācija, bet tas, kā cilvēks uztver šo situāciju un reaģē uz to. Cilvēki uz ārkārtas situāciju reaģē individuāli. Krīzei ir arī savas pazīmes, pēc kurām tā ir atpazīstama. 

Emocionālās pazīmes ir šādas: trauksme, bailes, vainas sajūta, kauns, pazemojums, skumjas, sēras, pamestības, atstumtības sajūta, dusmas, vientulības izjūta, bezcerība, bezspēcība, bezpalīdzība.

Fiziskās pazīmes ir: nogurums, apetītes trūkums, sirdsklauves, sāpes krūtīs, trīce, drebuļi, svīšana, elpas trūkums, hipertensija, galvassāpes, bezmiegs, reibonis, slikta dūša, vemšana, caureja, pēkšņs hronisku slimību saasinājums.

Kognitīvās (jeb uztveres) pazīmes: palēnināta uztvere, domāšana, grūtības risināt problēmas, grūtības koncentrēties, atmiņas traucējumi, uzmanības nenoturība, grūtības atpazīt vietas, dezorientācija laikā un telpā, murgaini sapņi.

Uzvedības (ilgtermiņa) pazīmes: izmaiņas ikdienas aktivitātēs, izmaiņas ierastajos komunikācijas veidos, norobežošanās no citiem, alkohola/narkotiku lietošana, sabiedrībā nepieņemami izlēcieni, izmaiņas seksuālā uzvedībā/vajadzībās, jutība pret gaismu un skaņu, aizdomīgums, nespēja nomierināties un atpūsties.

Krīze var iestāties arī pēc sastapšanās ar nāvi

Tuva cilvēka nāve var pamudināt mūs pārvērtēt paša jūtas un domas par nāvi (no kuriem cilvēki parasti izvairās), kas var padziļināt krīzi. Sabiedrībā mēs izvairāmies no nāves vai zaudējuma tēmām, iespējams, neskaidrības dēļ vai aiz bailēm runāt par lietām, kuras nevaram kontrolēt un bailēm no nezināmā. Ja iespējams, mums ir tendence izvairīties runāt par tēmām, kas mums ir neskaidras un rada emocionālu diskomfortu. Intelektuālā līmenī saprotam, ka nāve skar visus, bet gribas ticēt, ka tā tieši mūs neskars, līdz tiekam nostādīti fakta priekšā.

Mūsu sabiedrībā trūkst zināšanas un prasmes kā "pareizi" jārīkojas situācijās, kad cilvēks mirst. Ko teikt un ko neteikt? Ko darīt un ko nedarīt? Kā izturēties pret mirušā tuviniekiem - ja mierināt, tad kā? Vai spējam atbildēt uz jautājumiem par vēlamāko rīcību ? Vai spējam vadīt sērošanas procesu?

Nepastāv neviens pareizs veids, kā sērot. Katra cilvēka sāpju pieredze ir unikāla. Ciešanas, neatkarīgi no to atkārtošanās reizēm, vienmēr ir individuālas.

Sēras un to simptomi

Sēras ir emocionāls process, kurš veidojas zaudējuma rezultātā. Kad mēs kaut ko zaudējam (īpaši tuvus vai emocionāli svarīgus cilvēkus), sākas sērošanas process. Sēras un skumjas ir cilvēkam vispārpiemītošas, tās pārdzīvojam vairākas reizes visas dzīves garumā. Sērošanas process ir dabisks.

Sēru simptomi var parādīties uzreiz pēc zaudējuma vai novēloti, var būt pārspīlēti, var arī iztrūkt. Akūtie simptomi ir raudāšana, kliegšana, runāšana, vājums, miega traucējumi, pašpārmetumi, vainas izjūta, vai pat halucinācija. To ilgums ir ļoti individuāls, bet ir vidēji akūtie simptomi, kuri ilgst 1-2 mēnešus. Vidēji sēras ilgst 6-12 mēnešus, un simptomi pakāpeniski samazinās. Nevajag traucēt un apstādināt sērošanas procesu. 

Sērošanas procesam ir vairākas stadijas:

1. Šoka - nolieguma stadija. Emocionāla sastinguma stāvoklis, kurš darbojas kā aizsargslānis pret ciešanām un traucē uztveres funkciju. Cilvēki netic tam kas ir noticis, vai negrib ticēt. Viņi joprojām cer, ka „tas” ir noticis ar citiem, bet ne ar viņiem.

2. Dusmu stadija. Dusmas var izlauzties tajā brīdī, kad apzinās, ka tuvais cilvēks ir atstājis pavisam vai var atstāt. Tās var tikt vērstas pret ikvienu, kurš mēģina mierināt vai aicina samierināties. Tam jābūt gatavam un nevajadzētu uzņemt personīgi. 

3. Depresijas  stadija. Parādās skumjas. Neapzināti radinieki var ienākt vēlreiz un vēlreiz istabā, kurā kādreiz dzīvoja mirušais tuvinieks, ar cerību, ka viņš joprojām tur ir. Cilvēku var pārņemt izmisums, kad apzinās, ka mīļotais cilvēks vairs nekad... nekad neatgriezīsies. Visbiežāk cilvēki raud un tas ir labi, jo asaras atvieglo ciešanas un noņem emocionālu spriedzi

4. Samierināšanās stadija. Tā sākas tad, kad cilvēks saprot, ka dzīve turpinās un viņš spēj pilnvērtīgi dzīvot ar savu zaudējumu.

Dažreiz cilvēki iestrēgst vienā no fāzēm, un veidojas ieilgušas sēras. Arī akūtie simptomi var būt pārāk izteikti, kas var sabiedēt tuviniekus un piederīgos.

Šajos gadījumos ir rekomendēts vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem. Ir ieteicamas 8 – 10 krīzes psihoterapijas vizītes, sociālas dezadaptācijas un somatisku (fizisku) slimību profilaksei. Sniedzot palīdzību akūtā fāzē, ārsti-psihoterapeiti var izrakstīt arī medikamentus, ja tas ir nepieciešams un var palīdzēt ātrāk pārvarēt no krīzes.

Kāds ir labākais veids, kā izveseļoties pēc zaudējuma? 

Nepastāv neviens pareizs veids, kā sērot. Katra cilvēka sāpju pieredze ir unikāla. Ciešanas, neatkarīgi no to atkārtošanās reizēm, vienmēr ir individuālas. Zaudēšana ir neizbēgama ikdienas daļa. Izpratne par to, kā labāk tikt galā ar maziem zaudējumiem ikdienā, sagatavo mūs efektīvākai sērošanai lielo, būtisko zaudējumu gadījumā.

Tomēr ir dažas vispārējas rekomendācijas, kas var noderēt šādos gadījumos: 

Mirušā pacienta tuviniekam kā arī cilvēkam, kurš iziet cauri sērošanas reakcijām, ir svarīgi izteikt bēdas, nožēlu, dusmas, vainas, zaudējuma izjūtu. Būtu jāveicina izrunāšana - lai vēl un vēlreiz izstāsta visu sīkumos. Tuviniekiem jāpalīdz šim cilvēkam pieņemt zaudējuma sāpe un jāļauj izraudāties. 

Ieilgušu sēru gadījumā, vai ja attīstās akūta stresa reakcija ar psihosomatiskām izpausmēm (var būt pēkšņs vājums, var „atņemties kājas”, var parādīties sāpes utt.) - ieteicams vērsties pie ārsta psihoterapeita.

Domu un jūtu sakārtošana palīdz izdzīvot sāpīgo dzīves mirkli, minūti vai posmu un mazināt šīs sāpes. Tāpēc atkārtoti pievēršu uzmanību, ka nevajag baidīties meklēt un pieņemt palīdzību. Laicīgi sniegta palīdzība var palīdzēt izvairīties no depresijas, psihosomatiskām saslimšanām un posttraumatiskā sindroma. 

Šādas ārkārtas situācijas pierāda, ka krīzes palīdzības sniegšanu būtu nepieciešams sakārtot un sistematizēt valstiskā līmenī, jo šobrīd nav struktūras, kas būtu kompetenta koordinēt mijiedarbību starp visām organizācijām, kas var būt iesaistītas krīzes palīdzības sniegšanā. Sakārtotas sistēmas trūkuma dēļ veidojas situācija, kad liela upuru skaita gadījumā mūsu valstī nav efektīva un operatīva psihoemocionālās palīdzības sniegšana cietušajiem un viņu tuviniekiem. 

Mēs aicinām atbildīgās institūcijas tuvākajā laikā izstrādāt likumdošanas līmenī sakārtotu pieeju un noteiktu palīdzības sniegšanas algoritmu, kurš krīzes situācijās ļautu pēc iespējas ātrāk un efektīvāk iesaistīt visus iespējamos resursus palīdzības sniegšanai cietušajiem un viņu tuviniekiem.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību visiem Maximas lielveikala sabrukšanas traģēdijā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Atgādinām, ka Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārsti - psihoterapeiti sniedz bezmaksas krīzes psihoterapijas atbalstu- plašāka informācija, zvanot pa tālruni 67 625 655.

Autors: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārsts psihoterapeits, psihosomatiskās medicīnas speciālists dr. Tarass Ivaščenko

Materiāls publicēts sadarbībā ar sabiedrisko attiecību aģentūru "Divi gani"