Vīrs norāda uz maniem apaļumiem, man tas sāp

"Sveiki! Varbūt vēl kādai jūsu lapas sekotājai ir aktuāla šāda tēma - kāpēc vīrs savai sievai atļaujas izteikt nepatīkamas (pat ļoti,ļoti) piezīmes par izskatu - kā piemēram, par resnumu? Es gan savā ziņā to laižu gar ausīm, bet tas ir ļoti aizvainojoši. Kaut arī es zinu savu vērtību, man ir pietiekami augsts pašvērtējums (man ir 62 kg pie 162 cm auguma un 38 gadu vecuma + 3 bērni, es zinu savus + un -), bet to dzirdēt ir sāpīgi.

Zinu, ka manai draudzenei ir līdzīga situācija, kaut arī viņa pati apzinās savu liekā svara problēmu, bet ir sāpīgi no sava tuvākā cilvēka to dzirdēt. Es arī uzskatu, ka vīrs šādā veidā slāpē savus kompleksus (viņa parametri - 189 cm augums un 130 kg svars).

...vīrietis nezin kāpēc sev blakus vēlas redzēt 100% skaistuli, bet tajā pat laikā viņš pats drīkst būt tikai 50% skaists, gudrs utt....

Nesaprotu, kāpēc es varu mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir un saprast, ka nevar izmainīt to, kas ir izaudzis pa 36 gadiem, es vispār pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir un nemēģinu viņus pārtaisīt pēc savas patikšanas. Bet vīrietis nezin kāpēc sev blakus vēlas redzēt 100% skaistuli, bet tajā pat laikā viņš pats drīkst būt tikai 50% skaists, gudrs utt. Vēl arī pie tā visa viņš neapzinās un nenovērtē, cik viņam ir paveicies, ka blakus ir tāda sieviete, kas pie tā visa neprotestē, padara perfekti visus mājas darbus un vēl aptekelē viņu kā savu ceturto pieaugušo bērnu.

Protams, saprotu arī to, ka mēs pašas izlutinām savus vīriešus un viņu mammas arī ir palutinājušas savu dēliņus. Varbūt jūsu lapā varētu padiskutēt par šo tēmu. Ar cieņu, Iveta".

Situāciju komentē psihoterapeite Ināra Vārpa:

"Tā ir diezgan izplatīta parādība mūsu sabiedrībā. Tas vērš uzmanību uz daudziem punktiem. Ja kādam ir pietiekama pašapziņa, tad neadekvāti komentāri nevarētu sāpināt vai vērtību apšaubīt.

Iespējams, ka tomēr arī pati sieviete pieļauj iespēju, ka varētu sava izskata un kopējas labsajūtas labā ko darīt. Reizēm pašas zinām, taču dusmojamies, ja kāds to nosauc vārdā. Rūpēties par sevi ir tikai pašcieņas jautājums, ko pieaudzis, nobriedis cilvēks zina un dara.

Pozitīvi pārstrādājot, to var izmantot kā resursu - cik jauki, ka kāds - šai gadījumā vīrs, ir ieinteresēts, lai es jauki izskatītos. Par to var pateikt paldies vienmēr.

Ja veids, kādā piezīme tiek izteikta, ir aizskarošs vai galēji rupjš, tad jāpārdomā partnera izvēle un attiecību musturs, vai šie divi cilvēki vispār spēj sadarboties? Tas nu mūsu sabiedrībā gan ir retums. Ja starp partneriem ir cīņa, tas liek domāt par neveselām attiecībām, kur partnerus kopā notur vajadzība, bērns vai kas cits.

Attiecību kultūru mācāmies un pārņemam no vecākiem, - ja tēvs bijis rupjš pret māti, dēls arī to visticamāk darīs, jo sieviete tad viņa izpratnē nav vērtība, ko cienīt, labākajā gadījumā seksa devēja vai aprūpētāja. Ja tēva vispār nav bijis, tad bieži dēli dzīvo ar daudz dusmām, nevērtības sajūtu, rupjību, uzmanības pieprasīšanu, jo lielā iekšējā nevērtības sajūta ir pastāvīga un tad atbildīgā par to kļūst sieviete/māte/, kas šo situāciju radījusi un attiecībās ar sievu vienkārši notiek izlāde.

Ja starp partneriem ir cīņa, tas liek domāt par neveselām attiecībām, kur partnerus kopā notur vajadzība, bērns vai kas cits.

Ja vīrietis, kurš pazemo sievieti, pats ir aptucis, ne tikai rupjš, - nu par kādu vērtības sajūtu tad runājam! Tādam blakus vajag skaistuli, lai caur to viņš sevi apmānītu vēl vairāk, ka ar viņu viss taču ir kārtībā, jo -paskat, skaista sieva, kas trīs bērnus devusi, vēl varu nodot piparus, nekur neskrien - redz, cik es vērtīgs!

Tas tomēr liek pārdomāt attiecību kvalitāti un, protams, arī to, ka jūs jau šīs ziņas un pieredzi jau nododat saviem bērniem, kas to jau pieņem kā zināmu normu - vīrietis rupjš, iespējams, arī dzerošs, pazemo sievieti, par savu veselību un izskatu nerūpējas, bet sieviete - cieš, baidās, klusi raud vai aizstāvas un apšauba savu vērtību. Vai bērni gribēs partnerību pēc šādas pieredzes?".