Balto zvirbuļu stāsti: Es nedzemdēšu bērnus! Bet es savos 65 gados iemācīšos Argentīnas tango!

Šie būs vairāki patiesie stāsti par baltajiem zvirbuļiem ar stāžu. Stāstus savulaik uzticējuši paši citādie Latvijas Radio raidījumam "Sirdslietu aģentūra".

Santas stāsts: "Es esmu visīstākā baltā zvirbuliene, jo apkārtējiem mani saprast ir grūti. Man ir 38 gadi, dzīvoju patstāvīgu, neatkarīgu dzīvi, proti, neesmu precējusies, un man nav bērnu. Man tā vien šķiet, ka citi no tā cieš. Laikam jau esmu pietiekami simpātiska, un tas citiem vēl vairāk neliek mieru. Man ir savs bizness skaistumkopšanas jomā. Vēl es nodarbojos ar mākleru lietām un dažkārt arī pieklājīgi nopelnu. Tas arī neliek mieru citiem. Vismaz reizi gadā dodos mežonīgos ceļojumos uz ārzemēm. Manas paziņas tas kaitina, jo viņām tikmēr ir izmisīga naudas pelnīšana, lai kaut kā izvilktu bērnus cauri skolām, klapatas ar vīriem, nepārtraukta, veltīga diētu izmēģināšana.

Es nenosodu cilvēkus, kas izvēlas normālu ģimenes dzīvi ar normālām ģimenes problēmām. Bet kāpēc gan tie paši, tā sauktie normālie, nosoda mani par to, ka es varu atļauties pati veidot savu dzīvi neatkarīgi no citiem?"

Sarmītes stāsts: "Iespējams, esmu tāds baltais zvirbulis, jo savos 65 vēl gribētu iemācīties dejot Argentīnas tango. Iespēja ļauties tango burvībai ir, ja vien izdotos atrast otru balto zvirbuli. Kas tā būtu par putiņdeju! Nē, nopietni. Es esmu pietiekami gara un kustīga, ar mūža garumā dejai pietuvinātu dzīves veidu. Man jāsatiek kāds, kas saprastu, ka Argentīnas tango var būt arī sasniedzams sapnis."

Arņa stāsts: "Man patīk būt īpatnējam. Neesmu saticis tādu sievieti, kas spētu mani saprast. Kādreiz centos iedraudzēties te ar vienu, te ar otru, bet - vai nu viņas vienkārši samierinās ar man, vai tēlo, ka arī viņas tas viss interesē...Es bieži lasu filozofisku literatūru un dzeju. Dodos bieži dabā uz ilgāku laiku, lai būtu vienatnē un meditētu. Tur es atklāju sevī daudz ko jaunu. Piemēram, esmu sācis zīmēt un gleznot. Esmu iemācījies atteikties no ikdienišķām, nevajadzīgām lietām. Man mājās nevajag visas tās elektroniskās ierīces un liekas mēbeles. Nedzenos pēc naudas un lētas baudas. darbā esmu tāds kā citi, et savā privātajā dzīvē - noteikti atšķirīgs. Jaunībā biju tāds kā hipijs un brīvdomātājs, tagad vairāk dzīves filozofs labākajos gados. Sievietēm es patīku, jo esmu vingrs un jauneklīgs, arī kā sarunas biedrs neesmu zemē metams, bet, līdzko kāda ierauga manu gandrīz spartisko iedzīvi, tā viss cauri."

Lidijas stāsts: "Man pašai problēmu nav, bet meita mani nesaprot. Viņa saka, ka es esmu jocīga un jocīgi ģērbjos. Man tagad ir 72 gadi, un viņa saka, ka man jāģērbjas atbilstoši vecumam. Kas tad ir - atbilstoši? Lakatiņu ap galvu un noplukušu kažociņu mugurā? Vai tikai priekš zārka kleita jāpašuj kā Paulīnei un jānobildējas? Kad viņa pati gāja skolā, tad bija lepna par to, ka māte lai ģērbās un izskatījās vienmēr jaunāka par citām mātēm. Tagad, kad mēs ar draudzeni sapošamies uz teātri, viņa saka, ka tas ir izaicinoši. Bet mēs arī gribam būt pamanāmas, jo dzīve nemaz nav beigusies. Žēl, ka meita pati no manis nav mantojusi uzdrīkstēšanos izcelties sabiedrībā."

Gar acīm ņirb balti spārni. Varbūt nemaz nav slikti, ja baltāki, atšķirīgāki topam? Bet nu, kad pārlieku balts un neparasts viss kļūs, tas būs jau tik pierasts, ka balts uz balta vairs neizcelsies ne nieka. Līdz brīdim, kad pa vidu viens pelēks zvirbulis ielaidīsies...

Stāsti no savulaik skanējušā raidījuma "Sirdslietu aģentūra" vadītāja Dzintara Tilaka grāmatas "Latviskās sirdslietas" (Pētergailis).