Attiecības grauj drauga nevēlēšanās viņa bērnā saredzēt problēmas - slapināšanu gultā un zagšanu

"Sveikas! Sākšu ar to, ka šādā forumā [mammamuntetiem.lv forums] - kaut ko publicēju pirmoreiz - un ir ļoti grūti par savām ģimenes problēmām runāt publiski, bet nu ir radusies tāda situācija, ka tik tiešām uzklausīšu jebkādu padomu no jums.
Lieta tāda - dzīvoju kopā ar draugu - viņam ir 28 gadi, strādā, nesmēķē, tiešām jauks cilvēks. Viņam no iepriekšējām attiecībām ir 2 bērni  - 3 un 9 gadus veci puikas. Vecākais dzīvo kopā ar mums, bet mazākais ar māti.

Situācija ir ļoti sarežģīta. Man ir 24 gadi, nestrādāju un ir liela pamatsaslimšana, man nebūs savi bērni, tāpēc savā ziņā priecājos par to, ka man iepatīkas cilvēks, kuram jau ir bērni, bet tas viss ātri visu aizēnoja.

Man nebūs savi bērni, tāpēc savā ziņā priecājos par to, ka man iepatīkas cilvēks, kuram jau ir bērni, bet tas viss ātri visu aizēnoja.

Puika, kurš dzīvo pie mums, nav kā normāli bērni. Viņam piemīt lieli kompleksi - zog no citiem bērniem mantas, melo, arī audzināšanā ir lielas problēmas. Viņš ar grūtībām atceras teikto, neizprot uzdoto, un viņam ir iedzimta kaite - slapināšana gultā. Pa dienu arī reizēm biksēs - gan lielās darīšanas, gan mazās, tāpēc ir ļoti grūti - audzināt šādu bērnu, kurš praktiski ir kopjams.

Tēvs atsakās uzskatīt, ka viņš būtu savādāks, kā citi bērni - to attaisno kā uzmanības trūkumu un stresa radītas sekas. Tas ļoti grauj mūsu attiecības, nezinu, ko iesākt, vai šādi turpināt dzīvot - kopt bērnu, vai attiecībās iet katram savu ceļu. Bērna mātei ir noņemtas aprūpes tiesības par vecāko bērnu," mūsu portāla forumā pēc padoma vaicā 24 gadus veca sieviete...

Visai sarežģīto situāciju komentē ģimenes psihoterapeite Ināra Vārpa:

"Ir grūti, ja ir jāpārņem kādas iesāktas lietas stafete, kur daudz kas jau noticis un attīstījies, kā šajā gadījumā ar ģimeni, kas izjukusi, laulība šķirta un bērni sadalīti, pie kam vienam no bērniem jāiedzīvojas jaunā vidē, situācijā un jāpieņem sveša sieviete, kas tagad "būs māte".

Daudz traumatisku notikumu, kas visiem rada stresu, sāpes, dusmas, kaunu, vainošanu, konkurences lietas utt. Tas ir liels pārbaudījums pašvērtībai, drošībai, piesaistei un kopējai stabilitātei gan personai, gan viņa dzīvē, īpaši bērnam, kas atkarīgs no vecākiem un viņu radītās situācijas.

Aizsardzības būvējam visi, reizēm ļoti stipras, kas jau robežojas ar problēmuzvedību, iespējams, kā šajā gadījumā. Vecums, kurā notiek sāpīgi pārdzīvojumi, dažkārt netiek galā ar uzdevumiem, kas tam laikam paredzēti un "normāla" attīstība ir apgrūtināta, tā vietā veidojas tāda, kas palīdz izdzīvot.

Pārbaudījums tas ir arī vecākiem, cik labi viņi ir tam bijuši psiholoģiski gatavi un vai spēj savstarpēji sadarboties bērna labā, pieaicinot profesionālus palīgus - psihiatru, psihologu, sociālo pedagogu, neirologu, smilšu terapeitu utt., lai palīdzētu bērnam un pieaugušajiem pārstrādāt traumas, meklēt resursus un atbalstīt.

Tas ir arī labs tests abu laulības stiprumam."