Slikta māte, sieva un vedekla. Bērns - izrādes objekts

"Audzinu bērniņu viena pati, vīrs notinies un vīra vecākiem ir par bērnu vienalga, tā es izsecināju. Pirms 4 mēnešiem nāca pasaulē mans pirmdzimtais. Biju ļoti priecīga, no vīra puses skanēja solījumi, ka bēbim nekas netrūks, ka viņa vecāki brauks palīdzēt.

Sākumā viss tiešām bija labi, bērniņu varēju uzturēt mierīgi, vēlāk atklājās veselības problēmas, protams, kā jau tagad bieži dzirdam, valsts neapmaksā ļoti daudzus pakalpojumus, tai skaitā to, kura mums ir nozīmēta. Izmaksas nav lielas, pašiem ir tādas iespējas segt.

Sākām ārstēšanos, līdz vīra solījumi sabruka, atmaksāt ārstēšanos atteica bez iemesla, lai gan uz viņa algu rēķinot, tie ir santīmi. Ārstēšana jāturpina, bet naudas nav. Zvanīju vīra mātei, kura it kā tik ļoti mīlot mazulīti, lai kaut vismaz pa šo nedēļu atmaksā, tālāk gan kaut ko izdomāšu, bet tā vietā, lai palīdzētu tiku pamatīgi nozākāta.

Es negribu, lai viņi tiekas ar bērnu, tikai lai palielītos, bet likuma priekšā esmu nespējīga.

Kā redz es uzdrošinoties prasīt viņiem naudu, lai gan cilvēki ir diezgan turīgi. Ka redz esmu slikta māte, jo man no gaisa nenokrīt nauda bērna ārstēšanai, nemaz par pārējo aprūpi nerunājot. Un vēl uzdrošinās izmest to, kādi labie esot, jo redz vienu reizi pa 4 mēnešiem esot apciemojuši. Man tik ļoti sāp, ka sava bērna tēvs un vecvecāki bērna labā pat mazo pirkstiņu nevar pakustināt. Protams, stāsts beidzās laimīgi un varam turpināt ārstēties, pateicoties maniem vecākiem un vecvecākiem. 

Bērns ļoti bieži mūsu sabiedrībā ir savu vēlmju piepildījums, pašrealizācija, rotaļlieta vai izrādes objekts, atzīst psihoterapeite.

Es ļoti baidos, ka bērna tēvs varētu man bērnu atņemt. Vai ir iespējama kāda palīdzība ? Un ko es varu darīt? Bērna tēvs nav varmāka vai slepkava, bet par bērnu neliekas ne zinis, tikai izturas kā pret rotaļlietu, atbrauca, visiem izlielījās pie kā ir ticis, un atkal pazuda. Es tiešām nevēlos, lai tas tā turpinās, lai cilvēki, kuri ikdienā tik svarīgā brīdī atsakās no bērna, bet kad kaut kur "iziet" tā muld, cik redz viņi ir labi, cik ļoti mīlot. Es negribu, lai viņi tiekas ar bērnu, tikai lai palielītos, bet likuma priekšā esmu nespējīga. Ber varbūt kādai ir bijis, ka tiek noteikti kādi līdzekļi, kas neļautu vai ierobežotu bērna tikšanos ar tēvu, pat ja viņš nav varmāka, tikai atgrūž svarīgā brīdī un nerūpējas par bērnu?".

Situāciju komentē ģimenes prihoterapeite Ināra Vārpa:

"Stāstā minēts gan tikai tas, kas notiek, ja dzimst bērniņš, kuram vecāki vai viens no tiem nav bijis psiholoģiski, emocionāli un sociāli gatavs.

Bērns ļoti bieži mūsu sabiedrībā ir savu vēlmju piepildījums, pašrealizācija, rotaļlieta vai izrādes objekts. Ja nav mīlestības un cieņas, ja attiecības veidotas tikai uz īslaicīgu kopā būšanu un seksu, tad bērns ir sekas, kas nav nobriedušu attiecību turpinājums, kad abi partneri uzsāk jaunu attiecību līmeni - sadarbību kā vecāki.

Bērna dzimšana nenobriedušu cilvēku atgriež vai tikai nostiprina to, kas jau visu laiku bijis - savas bērna uzvedības izpausmes, kā šajā gadījumā, kad dēls joprojām ir savu vecāku mazais bērns.

Iespējams, ka sieviete bērna dzimšanu noteikusi pati kā tikai savu izvēli, taču vīrietim svarīga tikai realizēšanās caur seksu. Tad atbildības uzņemšanos gaidīt veltīgi.

Jāpieņem realitāte, jāapzina problēmas un risinājuma veidi, kā arī atbalsta personas. Partneru izvēle daudz ko pasaka arī par sevi pašu. To ar speciālistu palīdzību var dziedināt, lai neveicinātu jaunu traumu attīstību".