Man nepatīk būt par māti; jūtos kā sūds

"Sveiki. Vēršos šajā forumā, lai pastāstītu, kas ar mani notiek. Esmu jauna māte. Man ir 22 gadi, bērnam 2 gadi, ar bērna tēvu esam šķīrušies, dzīvoju pie vecākiem.

Mans pacietības mērs ir pilns, dažreiz liekas, ka jūku prātā. Sākšu ar to, ka mans bērns ir ļoti nepaklausīgs, nereaģē uz aizrādījumiem, māja ir bardakā nenormālākajā, bauro pa visu māju, ka ausis krīt ciet, kāpj augšā uz sekcijām, visas atvilktnes, protams, ir izārdītas.

...man nepatīk būt par māti. Es nekad neesmu bijusi baigi mātišķā, man nepatīk uzņemties atbildību.

Es vienkārši vairāk nespēju, nāk raudiens. Es kārtoju māju 4x dienā, ja to neizdaru, tad pieceļos no rīta un vēmiens nāk, paskatoties apkārt, nedod dievs, ja kāda draudzene ierodas negaidīti ciemos, taču kauns tādā cūku kūtī vest iekšā.

Pats trakākais ir tas, ka savas dusmas izgāžu uz bērnu, bļauju uz viņu, iedodu pa dibenu, bet saprot tikai uz 5 minūtēm un skrien tālāk visu māju demolēt.

Labi, tas būtu patiesībā mazākais, bet lieta tāda, ka man nepatīk būt par māti. Es nekad neesmu bijusi baigi mātišķā, man nepatīk uzņemties atbildību. Man nav izglītības un vienīgā darba pieredze ir - veikals. Vienkārši nožēlojami, es jūtos kā sūds, goda vārds. Un, lai cik tas drausmīgi neizklausītos, es pie tā vainoju savu bērnu. Visu laiku esmu neapmierināta ar dzīvi un staigāju sapūtusies, dusmīga un viegli aizkaitināma.

...tad kad paliku stāvoklī, bērniņu negribēju, bet mammas māsa sacīja, ka izdarīšu lielu kļūdu un varbūt pat nožēlošu, ja bērnu nelaidīšu pasaulē, tā arī saglabāju.

Lielas dusmas un skaudība man ir arī uz bērna tēvu, dažreiz sapsihojos, ka vienai ar visu galā jātiek, jo viņš dzīvo ārzemēs. Naudu jau sūta, bet bērnu nav saticis kopš 8 mēneša vecuma. Es esmu dusmīga par to, ka viņš tā vienkārši var paraut "plato", dzīvot bez atbildības un piepildīt savus sapņus, kamēr es esmu - nekas un savus sapņus varēšu piepildīt tad, kad man būs 30.

Atgriežoties pie tēmas, ka izgāžu dusmas un vainoju mazo, lieta tāda, ka tad kad paliku stāvoklī, bērniņu negribēju, bet mammas māsa sacīja, ka izdarīšu lielu kļūdu un varbūt pat nožēlošu, ja bērnu nelaidīšu pasaulē, tā arī saglabāju. Mani nepamet sajūta, ka manam naidīgumam ir sakars ar to, ka tas nebija tāds īsti manis pašas pieņemts lēmums, bet vairāk vai mazāk tiku pierunāta.

Lielas dusmas un skaudība man ir arī uz bērna tēvu, dažreiz sapsihojos, ka vienai ar visu galā jātiek, jo viņš dzīvo ārzemēs un var piepildīt savus sapņus.

Zinu, ka šis viss izklausās drausmīgi un daudzas māmiņas mani ienīdīs, bet varu iepriecināt - man par šo visu ir ļoti lieli sirdsapziņas pārmetumi, bieži naktī bimbāju spilvenā, jo zinu, ka esmu briesmīga māte, dažreiz mazajam atvainojos, ka esmu uz viņu sabļāvusi, bet ko tas dod, ka jau pēc 3h atkal to daru, biju pret to, ka bērns jāper, bet pati to tagad daru. Kaut kāds murgs!

Mani tik ātri var izvest no pacietības un tik ātri aizsvilstos par visu, ka tiešām liekas dažreiz, ka vajag aizbraukt padzīvot uz psiheni. Un nedrīkst jau arī nīdēt daudz, ja kaut ko papukstu, ka man ir apnicis šis un tas vai arī jūtos nogurusi, tad pretī tikai dzirdu - ko es iedomājos, ka pārējiem ir viegli, arī grūti. Jā, taisnība jau varbūt ir, bet tajā brīdī, kad to pasaku, tas tiešām nepalīdz un nav diez ko labs atbalsts. Nu ko man darīt? Varbūt tiešām apmeklēt kādu psihologu? Varbūt kāda var ieteikt labu psihologu?".