Vai vīrietim var būt arī trīsdesmitgadnieku krīze?

"Vīrs tusējas, dzer, lieto narkotikas, gan jau, ka ir arī citas sievietes, pēc tam atkal atgriežas un apgalvo, ka tomēr mīl utt. Uzvedība ir pilnīgi neprognozējama, vienu brīdi sūta man mīļas ziņas, pēc 15 minūtēm jau dusmojas (droši vien narkotiku iespaidā). Es vairs nezinu, ko darīt, mīlu viņu un ļoti pārdzīvoju. Pirms tam 6 gadus nodzīvojām, ir 2 bērni. Ik pa laikam apgalvo, ka nevēlas vispār atgriezties, pēc tam saka, ka tomēr grib, tik ne tagad, ka vispirms kārtīgi gribot notusēties. Viņš dzīvo kopā ar draugiem. Ko man darīt? Ģimeni ļoti vēlos saglabāt, tomēr nezinu, ko man pareizāk būtu darīt. Izrunāties viņš nevēlas. Tuvinieki saka, lai vienkārši liekos mierā un kā būs, tā būs."

Es vairs nezinu, ko darīt, mīlu viņu un ļoti pārdzīvoju. Pirms tam 6 gadus nodzīvojām, ir 2 bērni.

Sievietes aprakstīto situāciju komentē ģimenes psihoterapeite Ināra Vārpa:

"Nav jau svarīgi, kāds ir vecums, kurā "uzzied" personas defekti - pusaudžu, agrā pieaugušā vai klimaksa laikā. Sieviete pati jau atzīst, ka tā ir problemātiska uzvedība, un cilvēks ir mainījies. Dzīves nopietnie notikumi - darba uzsākšana, partnerība, bērna dzimšana u.c. veicina uzkrātu, nepārstrādātu emociju un pārdzīvojumu izlādi. Juzdamies slikti un netikdami galā ar dzīves un situācijas uzdevumiem, daudzi sāk sev "palīdzēt" ar ķimizāciju -alkoholu un narkotikām, taču tas rada vēl straujāku personas degradāciju, kas ir tikai likumsakarīgi.

Paša noliegums realitātei un problēmu esamībai kavē speciālistu palīdzību - psihiatrs, psihoterapeits, narkologs. Taču bez viņiem, tas viss tikai attīstīsies.

Sievietei pašai vajadzīga palīdzība savas līdzatkarības sakarā. To var saņemt gan atbalsta grupās, gan pie psihoterapeitiem, jo arī bērni šobrīd jau tiek traumēti un saņem savu sāpju un nepareizu attiecību priekšstatus."