Kad pāra starpā dzīvo lielais NOSLĒPUMS. Un kas notiek, kad tas nāk gaismā...

Donāta stāsts: "Mēs nebijām precējušies, bet dzīvojām kopā jau trešo gadu. Kārtējo reizi aizbraucot pie maniem vecākiem, mana mīļā izrādīja lielu interesi par mana tēva veselību. Atpakaļ braucot, man bija jāklausās, ka manos gēnos var būt tāda slimība kā tēvam. Pat mājās atbraucot, man nedeva mieru, un tad viņai pateicu to, ko nebiju stāstījis. izstāstīju, ka esmu agrā bērnībā adoptēts. Es gan uzskatu, ka tie ir mani vecāki. Kad pateicu, efekts bija negaidīts. Domāju, ka nomierināsies, bet viņa sāka kliegt, ka nav nekādas uzticības, ka tā ir krāpšana, ka es no viņas slēpjot visu savu pagātni. Tad vēl pateica, ka ar mani ir vēl sliktāk, jo es nezinot, ko esmu mantojis no īstajiem vecākiem. Pēc tā gadījuma viss mums sāka šķobīties, un viņa aizgāja no manis. Es taču vienkārši viņai negribēju plātīties, ka esmu adoptēts. Mūsu ģimenē bija pieņemts par to nekad nerunāt. pats to uzzināju pēc pilngadības. varbūt arī labi, ka viss tā notika, jo parādījās viņas raksturs."

Viņas noslēpums bija - interese tikai par sievietēm un bērnu audzināšana kopā ar kādu draudzeni.

Rūda stāsts: "Viņa bija mana pirmā mīlestība mūžā, lai gan man bija jau 27 gadi. Viņa pēkšņi piedāvāja apprecēties, un es biju laimīgs, jo šaubījos, ka viņa to gribēs, tāpēc vēl nebildināju. Mūsu laulībā piedzima divi bērni. Pēc bērnu dzimšanas viss izmainījās. Kādu dienu sieva paziņoja, ka vairs mani negrib un vispār - vīriešus negrib. Es raudāju, lūdzos, jo neko nesapratu un gribēju, lai būtu kā iepriekš. Bet, lai kā centos, nekas nesanāca. Vēlāk no citiem cilvēkiem uzzināju, ka viņai mērķis bija tikai bērni. Viņa pati teica, ka vīriešus vajagot turēt krātiņos, bet izlaist tikai, lai radītu bērnus. Viņas noslēpums bija - interese tikai par sievietēm un bērnu audzināšana kopā ar kādu draudzeni. Bet man viņa sabojāja dzīvi uz daudziem gadiem."

Kādas anonīmas sievietes stāsts: "Es iepazinos ar puisi, ilgi draudzējāmies un pēc diviem gadiem apprecējāmies. Vienu reizi viņam tika atsūtīts paziņojums par naudu, un es ieraudzīju, ka tā nauda ir par invaliditāti. Viņš to visu laiku bija slēpis! Es biju galīgi satriekta, kad to uzzināju. Vīrs lūdzās, lai es piedodu, jo nav varējis pateikt. Sākumā nevarēju pierast, ka viņš ir slims, bet tas pārgāja. Nodzīvojām kopā 33 gadus, mums ir divi bērni."

Aleksandra noslēpuma stāsts:" Dzīvesbiedrei sagādāja problēmas tas, ka pēc tautības pasē esmu baltkrievs. man jau šķita, ka esmu to stāstījis viņai, kad runājām par manu uzvārdu. Tēvu neatceros, tikai zinu, ko māte stāstījusi. Kad padomju gados pirmo reizi vajadzēja rakstīt tautību, uzrakstīju, kā bija noteikts, - pēc tēva tautības. Kad bija otra iespēja mainīt tautību, domāju, kā tad es tagad to darīšu, ja iepriekšējos dokumentos esmu baltkrievs. Kad sieva uzzināja, tad pārmeta, ka neesmu teicis. Dēls mums vienalga ir latvietis, kāda vairs starpība.

Gribēju iet projām, bet bija noorganizētas lielas kāzas, man aiz muguras stāvēja 70 viesu. Viņu dēļ es paliku un biju spiesta teikt savu "jā" vārdu.

Otrs noslēpums arī nebija nekāds īpašais. Gadījās, ka radu kāzās sākām pļāpāt par jaunības dienām. Bija ko atcerēties, un tad runājām par to, kā es tiku apcietināts. Īstenībā bija kautiņš starp divu mazpilsētu bandām. Es arī tur biju. nekas nepaguva notikt, jo tūlīt atbrauca miliči un kādus sešus savāca, arī mani. Līdz tiesai netiku, jo nebija arī par ko. Bet sēdējis biju un punkts. Sieva uzreiz tā, it kā es būtu bijis kaut kāds cietumnieks, kurš no viņas to slēpis. Sarīkoja scēnu par visiem maniem grēkiem, un ka es nezin ko vēl slēpju. Vajadzēja man viņai atgādināt, ka arī viņa ir kaut ko slēpusi. Par to, ka jaunībā brauca mācīties uz Rīgu, neiestājās un to slēpa no vecākiem veselu gadu. Viņas tēvs man to pastāstīja. tad jau sanāk, ka viņa to no manis slēpa. katram cilvēkam ir kaut kādi noslēpumi, ko pats nemaz par noslēpumiem nesauc. Tie var būt arī notikumi, kurus atcerēties nemaz negribas, jo nav ar ko palielīties." 

Kādas sievietes stāstiņš: "Es iepazinos ar vīrieti, kurš pusotru gadu mani lenca, bija iemīlējies, taču es ar viņu negribēju precēties. Bet pagāja laiks, un man sāka likties, ka viņš varētu būt labs vīrs. Nolēmu tomēr ar viņu apprecēties. Kāzas notika zagsā, sekoja vārdi - tāda un tāda stājas pirmo reizi laulībā... tāds un tāds stājas otro reizi laulībā...Man pie šiem vārdiem sagriezās galva...Ko man darīt? Gribēju iet projām, bet bija noorganizētas lielas kāzas, man aiz muguras stāvēja 70 viesu. Viņu dēļ es paliku un biju spiesta teikt savu "jā" vārdu. Kāzu laikā notika mičošana, puišiem lūdzos, lai mani nozog uz visiem laikiem tā, lai es ar to vīrieti vairs nesatiktos. Bet tiem puišiem zagšana līdz galam neizdevās, jo mans jaunais vīrs izdauzīja mašīnai logu un mani atrada. Es viņu pat ienīdu. Viņš bija precējies, viņam bija bērns - tas viss tika noslēpts. Es sev biju apsolījusies, ka nekad neprecēšos ar gados vecāku šķirteni, jo es labi zināju, ka ar tādu laulībā negribu iet. Bet notika otrādi. Ar laiku, protams, to tik agresīvi vairs neuztvēru, bet vienalga - sagremot to visu nevarēju. Es viņu nemīlēju, lai gan mums piedzima bērns. Mēs tomēr izšķīrāmies."

Andra stāsts:" Mana sieva aizgāja uz labāku darbu - strādāt par grāmatvedi privātā uzņēmumā. Par darbu nekad nesūdzējās, daudz darīja un arī labi pelnīja, jo darīja vēl citus lietvedības darbus. Bija piemaksas, arī prēmijas. Kad sākās krīze, viņu tas neskāra. Bet tad es nejauši uzzināju, ka viņas darba devējs ir bijušais vīrs. Viss sākās ar to, ka viņas iepriekšējais uzvārds sakrita ar priekšnieka uzvārdu. Tā noslēpums nāca gaismā. nezināju, kā izturēties. protams, ka man tas viss nepatika. Vēl sarežģītāk ir, ja tā padomā - mūsu ģimenē aug tā vīrieša meita. Runāju ar sievu par to. Viņa teica, ka nav gribējusi mani satrat, ka viņiem nekā nav - tikai darba attiecības. iznāk, ka darba piemaksas bija kā alimenti par bērnu, jo viņš alimentus agrāk nav maksājis. ja es nebūtu to atklājis, tad viss turpinātos, bet tagad es to zinu. Kā jūs domājat - kā man vajadzētu uz to reaģēt? Kā būtu rīkojušies citi?"

Stāsti no savulaik skanējušā raidījuma "Sirdslietu aģentūra" vadītāja Dzintara Tilaka grāmatas "Latviskās sirdslietas" (Pētergailis).