Nespēju pieņemt svešu bērnu

No mammamuntetiem.lv foruma sievietes stāsts:

"Sveiki! Dzīvoju kopā ar savu vīru un savu meitiņu (5 gadi), no iepriekšējām attiecībām, vīram ir meita (12 gadi) no iepriekšējām attiecībām. Esam kopā jau 3 gadus, vīra meita dzīvo pie mātes, bet pa nedēļas nogalēm ir kopā ar mums. Jau no paša sākuma nevarēju pieņemt viņa meitu, domāju, ka ar laiku viņu pieņemšu un varbūt pat būsim draudzenes.

Viss, ko dara šī meitene, man liekas nepareizi, par daudz ēd, pārāk nekārtīga, pārāk izlutināta. 

Nedēļas nogales man ir vienā stresā, un es nejūtos kā mājās, tāda sajūta, it kā mājās būtu svešs cilvēks. Es nespēju atrast kopīgas intereses ar šo bērnu, vai vienkārši to negribu. Ar vīru man ir patiešām labas attiecības, un viņš manu meitu ir pieņēmis un mīl kā savējo.

Esmu viņam teikusi, ka nespēju sadraudzēties ar viņa meitu, jo viņa ir klusa un kautrīga, bet viņš to neuzskata par problēmu. Pēdējā laikā brīvdienās cenšos tikt prom no mājām, kaut vai uz pāris stundām, lai nebūtu jāatrodas vienā dzīvoklī ar vīra meitu. Viss, ko dara šī meitene, man liekas nepareizi, par daudz ēd, pārāk nekārtīga, pārāk izlutināta. Nezinu, kā, lai atrisina šo problēmu, zinu, ka vaina nav meitenē, bet manī. Kādam ir bijusi līdzīga situācija, kā ar to tikāt galā?".

Situāciju komentē ģimenes psihoterapeite Ināra Vārpa:

"Situācija tiešām ļoti izplatīta un labi, ka ir drosme par to runāt un meklēt risinājumu. Tikai uzrakstītais ir pārāk nepietiekami, lai sniegtu labu izpratni par notiekošo un atrastu saprātīgus risinājumus.

Hipotētiski varētu domāt, ka tās ir pārneses, kas rada nepatīkamo sajūtu un dusmas. Vīra meita ir daļa arī no vīra pagātnes un liecība viņa emocionālai un citādai tuvībai ar meitenes māti, ar ko joprojām saglabājas saikne caur meitenīti. Ikreiz, kad meitene ierodas šajā mājā, kopā ar viņu ierodas arī daļa no šīs vīra pieredzes un, iespējams, tas rada nedrošības un nepietiekamas vērtības izjūtu sievietē, kas neredz iespēju sadarbībai. Šeit izskatās pēc konkurences trīs sieviešu starpā uz vienu vīrieti.

...izskatās pēc konkurences trīs sieviešu starpā uz vienu vīrieti...

Otra iespējamā saikne - pašas meita un vīra meita. Nekas netiek minēts, kur ir pašas meitas tēvs? Vai viņš ņem savu meitu brīvdienās un nodarbojas? Ja nē, tad tas ir vēl viens dusmu iemesls pārnesei uz vīra meitu, ka pašas meitai neklājas tik labi attiecībās ar tēvu.

Un tad vēl pašas tēvs rakstītājai - ja pieredze ir ar vecāku šķirtību, tēva distancēšanos, un tēva lomas nepildīšanu - tātad uzmanības, cieņas un mīlestības deficīts bērna pieredzē, tad ik reizi, kad vīra meitiņa ierodas, iespējams  regress - "mani sadusmo tas, ka man tā nav bijis...", un tā jau atkal ir pārnese jeb projektīvā identifikācija.

Ja piedzīvota šķiršanās, tas liek domāt, ka ir slikta pieredze, veidot attiecības.

Par klusumu, biklumu vai citām bērna izpausmēm, kas sadusmo pieaugušo - visticamāk, ka arī tā ir pašas pieredze, ko meitene atgādina un ko nav vēlēšanās atpazīt, jo ir pārāk sāpīgi.

Sadarboties labā veidā jau var tikai tad, ja pastāv laba sadarbība pašai ar sevi un traumas no pagātnes pārstrādātas terapijā. Ja piedzīvota šķiršanās, tas liek domāt, ka ir slikta pieredze, veidot attiecības.

Ir labi, ja meklē palīgu, kas kopīgā darbā klātienē palīdz atrast resursus sevī, kas ļautu mācīties citā veida attiecības - mīlestības, cieņas, sadarbības un savstarpēju drošību dodošu. Tas gan nav iespējams bez pietiekamas pašvērtības un pašpaļāvības, kas bieži pazaudēta līdz ar zaudējumiem dzīvē.

Lai veicas!"