Vīrietis: Esmu kā tepiķis, kurā ikviens var noslaucīt dubļus. Atdotu visu par personu, kas mani izpurinātu

"Jau kādu laiciņu sekoju līdzi šeit notiekošajam un, domāju, nevienu nepārsteigs kārtējais sūdzību raksts, bet, ja jūs būtu tik laipni, vismaz izlasītu, būšu jums no sirds pateicīgs. ​Esmu vientuļš un neatlaidīgi man prātā nāk doma, ka tas nekad nemainīsies.

Bērnībā man nebija daudz draugu, pārsvarā smilšu kastēs dzīvojos viens un ļoti reti, kad pielaidu kādu sev tuvumā. Man bija interešu draugi, bet ne tādi cilvēki, kam es būtu gatavs uzticēties, jo pietika tik man paprasīt palīdzību, tas beidzās bezmaz vai ar dunci man mugurā. Es sajutos kā ārdurvju tepiķs -  kurā noslauka savus dubļus un iet tālāk. Es vienmēr centos būt izpalīdzīgs, pretimnākošs, lai nu kāda bēda nebūtu atgadījusies.

Ja kāds mēģina kaut mazliet man pietuvoties - mans pienākums ir sabozties, sakrāmēt rokas krustām un aiziet. Man ir bail, ka es atkal kļūšu kādam par tepiķi.

Sākotnēji jau viss ir kārtībā, bet tad, kad es vēlos kādu izpalīdzīgu plecu, vai padomu, jebkura veida palīdzību - tas ir par daudz prasīts. Man jau ir iestrādājies reflekss, - ja kāds mēģina kaut mazliet man pietuvoties - mans pienākums ir sabozties, sakrāmēt rokas krustām un aiziet. Man ir bail, ka es atkal kļūšu kādam par tepiķi.

Darba kolēģus esmu pārliecinājis, ka nav nepieciešamības par mani uztraukties, ko viņi godpilni arī pilda. 

Nesen es pieladu šo kļūdu, noslinkoju un pasmaidīju pretī, pasniedzu palīdzīgu roku un atkārtoti pārliecinājos, ka mana loma kā priekšnama tepiķim nav mainījusies vēl pat līdz šim brīdim. Saucās, gribēju, kā labāk.

Esmu ieslīcis mājas - darbs - intitūts - ikdienas rutīnā. Neeju nekur, ne uz kādiem pasākumiem, jo nav jau tā, ka man būtu kāds ar ko kopā iet. Vismaz es neredzu jaunus cilvēkus, nesatieku savus pagātnes rēgus, bet es skumstu pēc citu uzmanības.

Darba kolēģus esmu pārliecinājis, ka nav nepieciešamības par mani uztraukties, ko viņi godpilni arī pilda. Studiju biedri? Man neviens nepienāca klāt. Te nu bija jauna cerība pēc draugiem. Ja man būtu rozā mati un visa seja pīrsingā, škiet, ka mana aura neļautu nevienam mani pamanīt, lai nu cik ļoti es izceltos, vai atšķirtos no pārējiem.

Neesmu baudījis tos brīnumaugļus, ko mani bijušie klasesbiedri, rēgi, vai citi cilvēki no manas eksistences.

Es nesūdzos par savu labklājību, materiāli es varu atļauties visu, ko vien vēlos, saprāta robežās, protams. Bet, ja man būtu jāizvēlas, starp to, kas man ir, un personu, kas mani izpurinātu un nevis turpinātu mīdīt, bet gan parādītu, ka es neesmu viens - es atdotu visu.

Pūlī es bieži vien attopos, nevienam tak no šiem cilvēkiem es neesmu vajadzīgs, viņi mani nepazīst, visticamāk, arī neiepazīs. Esmu viens starp simtiem, tūkstošiem pasauļu, kurās vietas man neatradīsies.

Kā lai es ceru uz jebko vairāk šai dzīvē? Līdz šim esmu tikai pastāvējis, eksistējis, jo es tak te esmu. Bet neesmu dzīvojis. Neesmu baudījis tos brīnumaugļus, ko mani bijušie klasesbiedri, rēgi, vai citi cilvēki no manas eksistences.

Vai tas ir to vērts? Vai ir vērts turpināt eksistēt savā vienatnē, manā akā? Kā lai es no tās tieku laukā?"

Pilnu diskusiju par šo tematu lasiet šeit