Vīrs saka, ka esi totāla nulle jeb ko darīt ar nenormālu naida sajūtu

"Es viņu tik ārprātīgi ienīstu," portālam Kasjauns.lv par savu dzīvesbiedru stāsta 42 gadus vecā Regīna. "Esmu lietuviete un Latvijā ieprecējos. Vīrs nu ir turīgs, veiksmīgs biznesmenis, bet es – mājsaimniece. Vīrs arvien mazāk laika pavada ar mani, bieži pārrodas piedzēries, no “labvēļiem” zinu, ka ir vairākas citas sievietes. Kad jaunībā gribēju mācīties, viņš neļāva, jo gribēja, lai es būtu mājās un audzinātu bērnus. Es viņu tik tiešām neieredzu! Man nav kurp iet – visur esmu svešiniece bez izglītības, darba pieredzes, naudas! Kad vīrs ir darbā, truli blenžu pa logu un runāju viņam adresētus garus, niknus monologus, bet sejā pateikt nespēju neko, jo sastingstu pie viņa ledainā skatiena un apziņas, ka viņš ir situācijas noteicējs.” 

Ko darīt, ja vīrs saka, ka tevi nav iespējams mīlēt? 

Ko šādā situācijā darīt? Laba profilakse ir padarīt savu dzīvi priecīgu, piepildīt to ar labām emocijām, jo – ja dzīve ir pozitīva, tevi būs grūti “izšūpot” no sliedēm. 

Kad vīrietis tev saka: “Es tevi pametu, jo esi “pilnīgi garām”, tu esi pilnīga nulle, un tevi vispār nav iespējams mīlēt!”, ļoti bieži reakcija pēc šādiem vārdiem un rīcības būs naids. Reizēm mīlestība top par naidu, kad jūties ierobežota. Piemēram, partneris saka: “Būšu ar tevi kopā tikai tad, ja tu...” Iesi strādāt par juristi... Sēdēsi mājās un audzināsi mūsu bērnus... Naidu rada apziņa, ka tev liek izdarīt sāpīgu izvēli starp viņa un tavām vajadzībām.

Naids “izmet” asinīs daudz adrenalīna un “apēd” laiku, ko patērē, nīstot, arī atriebjoties. Tas tiešām ir grūti. Taču naids ir efektīvāks par depresiju, jo tajā ir daudz enerģijas. Tāpēc organismam vieglāk vai produktīvāk ir piedzīvot naidu, nevis pārciest bezspēcību, bezpalīdzību, nomāktību. 

Apgalvot, ka nīst ir slikti vai vēl ļaunāk – “tikai slikti cilvēki nīst”, ir pārāk vienkāršoti. Ja tik viegli būtu kļūt labam! “Ak, nīst ir slikti? Nu tad no rītdienas vairs neienīdīšu!” Diez vai izdosies uzreiz. Jāzina, ka attiecības nav risināmas ar konfliktu; tā nudien būs naida provocēšana. Dusmās apelēt pie saprāta ir grūti, pat neiespējami. Ir svarīgi iemācīties attiecībās “runāt nevis dusmās, bet par dusmām”, jo mīlestībā viss bieži brūk tāpēc, ka nerunājam par to, kas mūs neapmierina. 

Ja dusmas vēršas pret tevi... 

Ja otrs cilvēks saka: “Tu esi cūka!”, tad būtībā viņš teic: “Davai”, cīnāmies!” Izvēle, vai cīnīsies, ir tavās rokās, taču tev jāsaprot, ka šis drīzāk ir stāsts par to, kā viņš pats jūtas, nevis par to, kas esi tu. Salīdzinājumam: mazi bērni vakaros, nespējot aizmigt, niķojas un kliedz uz mammu, ka to vairs nemīl, tomēr mātes parasti nepieņem šo izaicinājumu un rīkojas atkarībā no savām jūtām. Ja šādā veidā iemācāmies uztvert citu cilvēku aizvainojumus, tad vairs nejūtamies pazemoti. Taču tas nenozīmē, ka vienmēr jāpiedod un jāpiekrīt sadusmotajam: “Jā, esmu slikta un pat vēl sliktāka!” Tas “nestrādās”! Tavā ziņā ir saprast, ka otrs cilvēks nejūtas apmierināts, un izlemt, ko ar šo ziņu darīsi. 

Avots: www.kasjauns.lv